Es uzskatu, ka mēs tos savus novadniekus, kuri ir mūsu novadā dzimuši, bet aizgājuši projām un ieguvuši slavu visā Latvijā un pat ārpus tās robežām, šad un tad atceramies, bet vietējos darboņus, kas ir daudz paveikuši mūsu novada labā, ne vienmēr atceramies. Kas gan katram cilvēkam var būt vērtīgāks par vecākiem un skolotājiem?
Šobrīd daudz runā par Latvijas vēstures mācīšanas nepieciešamību skolās. Tas ir pareizi un vajadzīgi, bet skolā ir jāsāk ieinteresēt bērnus izzināt savas dzimtas, savas skolas, sava dzimtā pagasta vēsturi.
Katrā pagastā ir daudz tādu cilvēku, kuri ir izcēlušies ar amatniecības, zemniecības vai kādu citu darbu, bet viņus neviens nepiemin. Agrākajos laikos, piemēram, manā bērnībā mana vecāmāte izstāstīja par visiem radiem, bet šodien arī vecāki vairs to necenšas darīt. Varbūt šodien cilvēkiem ir citas intereses, nevis savas dzimtas apzināšana? Varbūt par to nepadomā? Varbūt uzskata par nevajadzīgu?
Ir taču jāzina par saviem tuvajiem cilvēkiem. Viņi jau ir tie, kas veido mūsu tautas vēsturi. Ja mājās tas netiek darīts, tad uz to ir jāmudina skolai, lai tad bērns iet mājās un prasa saviem vecākiem pastāstīt par dzimtu. Arī skolā bērniem būtu jāstāsta, kādi direktori un skolotāji tur savulaik strādājuši, kādi ievērojami cilvēki mācījušies. Katrai skolai ir pietiekami daudz bijušo absolventu, kas ir slaveni. Diemžēl skolas to nedara, tāpēc daudz kas paliek aizmirstībā. Labi, ka vēl dažas skolas ir izdevušas informatīvas grāmatas par skolas vēsturi, skolotājiem un audzēkņiem, piemēram, kā tas ir par Rankas pamatskolu.
Mana vecuma cilvēki savus skolotājus joprojām labi atceras, bet šodien jaunie neliekas par viņiem ne zinis. Tur vainojama vispārējā nostāja valstī, ka šodien skolotāja prestižs ir kļuvis ļoti zems. Agrāk skolotājs, mācītājs, dakteris un aptiekārs bija katra pagasta lielākā pamatvērtība. Tagad skolotājs iet garām, bet skolēni pat neuzskata par vajadzīgu viņu pasveicināt. Vienalga – pazini viņu vai ne. Agrāk laukos katram pretimnācējam bija jānoņem cepure un jāsasveicinās. Kā var būt tāda atļautība, ka skolā stundas laikā var sēdēt, saceļot kājas uz sola, ja, skolotājam dzirdot, var lietot necenzētus vārdus?
Šodien domā, kā sodīt skolotāju, kurš stingrāk paņēmis palaidni aiz rokas, bet viņam par to būtu jāpateicas. Kā citādāk rīkoties, ja skolēns vārdiskus aizrādījumus negrib dzirdēt? Manā bērnībā bija arī katrs papīrs no zemes jāpaceļ, vienalga, kurš to bija nometis. Tagad met visi un visur, kur vien ienāk prātā. Vai to šodien vēl var vērst par labu, es ļoti šaubos. Neviens arī necenšas neko darīt. Es nesaprotu, vai tiešām mums no ārzemēm jāpārņem viss, kas ir slikts? Vai mums pašiem nepietiek labā?
Arī no ārzemēm taču varam pārņemt labo. Pareizi jau saka, ka zivs pūst no galvas. Arī pie mums Latvijā šī pārprastā demokrātija skolās taču nāk no “augšas”. Mani var apstrīdēt, bet redzētais liek aizdomāties, kādi ir savulaik bijuši paši vecāki. Ja viņi visu atļaujas, ja paši nezina, kas ir pieklājība, kā viņi to var ieaudzināt savam bērnam?
