Ikdienā
esam raduši redzēt skrējējus uz ielām – gan agros rītos, gan
vēlos vakaros, taču pēdējos gados aizvien vairāk skrējēju
izvēlas meža takas, pieveicot līdz pat 35 km lielu attālumu. Viņi
dēvē sevi par stirnu bukiem un skrienot izbauda arī skaistākās
Latvijas ainavas. Par to, kā aizsākās “Stirnu buku” skrējieni
un cik dalībniekus tie pulcē ik gadu, stāsta taku skrējiena
“Stirnu buks” idejas autors Rimants Liepiņš, kurš arī par
sevi lepni saka – es esmu stirnu buks.
No
draugu atpūtas līdz vērienīgam masu pasākumam
Ideja par taku skrējienu radās tad, kad apnika skriet pa asfaltu,
un sākotnēji tā bija domāta, kā izklaide draugu grupai. No mača
draugu lokā tas pakāpeniski izvērtās par kaut ko lielāku.
Pirmais “Stirnu buka” skrējiens notika pirms četriem gadiem,
Āža kalna apkaimē, netālu no Šlokenbekas muižas. Uz pasākumu
ieradās 600 dalībnieku, un mēs sapratām, ka taku skrējienu niša
ir brīva un pieprasīta. Ja cilvēkiem tas patīk, un arī mums
pašiem patīk tas, ko mēs darām, bija jāturpina. Tā nonācām
līdz septiņiem skrējieniem sezonā.
Vairāk
nekā 3 000 skrējēju vienā posmā
Dalībnieku
skaits gadu no gada ir tikai audzis. Zinātāji teica, ka izaugsme
var turpināties tikai pirmos trīs gadus, kad tiek sasniegti
griezti, taču mūsu skaistās ainavas acīmredzot turpina vilināt
aizvien jaunus skriešanas entuziastus, piemēram, šogad pirmais
“Stirnu buka” posms Ogrē pulcēja vairāk nekā 3 000 skrējēju.
Cilvēki bija nocietušies pēc skrējieniem, turklāt posms bija
tuvu Rīgai. Vasaras vidus posmā Pokaiņu mežā pulcējās 2 500
skrējēju, kas, manuprāt, ir ļoti labs rādītājs.
Atgādinājums,
ka Latvijā ir skaisti
“Stirnu
buks” ir taku skrējienu seriāls, kas notiek izcili ainaviskās
Latvijas vietās, piemēram, Gaujas senlejā, Zilajos kalnos,
Smeceres silā u.c. Pārsvarā skrējieni notiek dabas parkos un
liegumos, kas ļauj dalībniekiem pabūt gleznainās vietās, un
nereti arī aizmirstos, bet skaistos dabas nostūros, kur ikdienā
iegriežas ļoti maz cilvēku. Noteikti gribētos pieminēt, ka
skrējieni tiek rūpīgi uzraudzīti un kontrolēti – augiem un
dzīvniekiem pāri netiek nodarīts, reizēm vienīgi iztraucējam
kādu mednieku kolektīvu, taču viss tiek saskaņots ar mežu
īpašniekiem vai pārvaldītājiem. “Stirnu buks” atgādina, ka
šeit ir Latvija, un šeit it skaisti!
Trases
nav vienmuļas un plakanas, tās apzināti tiek veidotas dinamiskā
vidē, un skrējējiem nākas pievarēt gan paugurus, gan mazas
taciņas, pļavas, pamestas moto trases, ceļus, kas sen jau vairs
nav ceļi u.tml. Trase ir pietiekoši grūta, lai dalībnieki finišā
jautātu – kurš gan to visu izdomāja! Manuprāt, gan tas, gan
laimes hormons, ko gūst skrienot, ir iemesli, kāpēc “Stirnu
buks” ir tik populārs.
No
susuriņiem līdz lūšiem
Taku
skrējiena trases ir ļoti dažādas, piemērotas ikvienam skriešanas
entuziastam. Paši mazākie skrējēji jeb susuriņi skrien
0,6-1 km, vēl ir Latvijas čempionāts taku skriešanā skolu
jaunatnei, kurā dalībniekiem jāpieveic 4-6 km trase, to pašu
distanci skrien iesācēji jeb vāverītes. Nākamie līmeņi
ir arvien izaicinošāki, piemēram, zaķi skrien 8-13 km,
buki – aptuveni 20 km un visgarākās distances veic lūši,
tās ir aptuveni 35 km garas. Neraugoties uz izvēlēto attālumu,
jāatceras, ka, skrienot mežā, apstākļi ir daudz grūtāki, jo
skriešanas virsma nav līdzena. Skrējēji patērē daudz vairāk
spēka un enerģijas, nekā skrienot tādu pašu attālumu pa gludu
ceļu.
“Stirnu
buki” izdzer vairākas tonnas ūdens
Taku
skrējienā tiek izdzerts arī ļoti daudz ūdens. Dzīve un
skriešana nav iedomājama bez ūdens, nekas nav ļaunāks par to,
ja, skrienot mežā trīs vai četras stundas, organisms atūdeņojas.
Valstīs, kurās taku skriešana ir attīstītāka, skrējēji jau ir
pieraduši un nes ūdeni sev līdzi mugursomā, savukārt, pie mums
ir t.s. dzirdināšanas punkti. Te lieti noder mūsu sadarbības
partneris – Venden dabīgais minerālūdens. Ik pēc pieciem
kilometriem mēs nodrošinām ūdeni un citus enerģijas avotus, kas
nozīmē, ka “Stirnu buka” dalībnieki var skriet bez liekām
somām. Patiesībā vasaras laikā atrasties mežā bez ūdens ir
ļoti bīstami. Vienā posmā skrējēji izdzer trīs līdz četras
tonnas ūdens, tas ir gana liels apjoms, tāpēc mums ir ļoti
svarīgi, lai ūdens būtu kvalitatīvs. Kopumā trasē ir līdz pat
sešiem dzirdināšanas punktiem, bet karstā laikā izvietojam vēl
vairāk. Ja nav nodrošināts ūdens, tas ir pirmais kritērijs, pēc
kura dalībnieki var pateikt, ka mačs nav izdevies.
Neraugoties
uz to, ka skrējiens nebūt nav viegls, “Stirnu buks” ir pasākums
visai ģimenei, jo papildus skriešanai tiek padomāts par izklaidēm
gan lieliem, gan maziem. Tā ir sevis izaicināšana un Latvijas
skaistās dabas izbaudīšana vienlaicīgi. Šajā gadā notiks vēl
trīs “Stirnu buka” skrējieni – Milzkalnē, Līgatnē un
Liepājā, tāpēc vēlos atgādināt, ka nekad nav par vēlu sākt
skriet un baudīt dzīvi.
