Valērijs Gabdulļins: „Visu savu darba mūžu esmu atdevis valsts aizsardzībai.”
Lāčplēša dienā Gulbenē starp lāpu gājiena dalībniekiem kā allaž bija sastopams arī lejasciemietis Valērijs Gabdulļins, kurš Zemessardzē darbojās kopš tās pirmsākumiem un bija Zemessardzes 25.kājnieku bataljona komandieris līdz 2008.gadam.
“Vienmēr cenšos piedalīties lāpu gājienā. Kad Gulbenē atklāja Brīvības pieminekli, mums radās doma par gājiena organizēšanu. Tā tas tagad notiek gadu no gada. Sākumā tajā gājām tikai mēs paši, zemessargi, bet pēc tam iesaistījās arī jaunatne un iedzīvotāji. Šis pasākums auga arvien plašumā. Prieks, ka tas notiek arī tagad,” saka Valērijs.
– Kādas šobrīd ir atmiņas par Zemessardzē pavadīto laiku?
– Par šo laiku man ir palikušas tikai labas atmiņas. 1991.gadā, kad tika dibināta Zemessardze, es arī dibināju ģimeni. Šis gads man bija ļoti nozīmīgs. Pamazām augu es pats, attīstījās mans bataljons, veidojās arī mana ģimene. 1991.gadā es pabeidzu arī augstskolu, kur mācījos par fizkultūras pasniedzēju, bet laikam jau mans iekšējais aicinājums bija militārais dienests. Tā arī iesaistījos Zemessardzē un, ieguldot savas zināšanas, sāku veidot bataljonu šeit, Gulbenē.
– Šobrīd gan jau esat no tā visa atgājis malā.
– Man kā bataljona komandierim darbs beidzās 2008.gadā, kad pārstāvēju ar saviem zemessargiem 2. Zemessardzes novadu parādē Rīgā. Tad arī nodevu bataljonu Normundam Baranovam. Pēc tam gan vēl aizvadīju gadu Rīgā, strādājot kopā ar Juri Zeibārtu, biju centrālā Zemessardzes štāba apgādes daļas priekšnieks, taču sapratu, ka Rīga nav domāta man, mana sirds pieder Gulbenei. Te ir manas mājas un mana ģimene. Taču šis gads Rīgā man tiešām bija ļoti noderīgs. Tas man ļāva vieglāk pārdzīvot aiziešanu no šejienes. 1991.gadā tiešām sāku darboties no nekā – man bija tikai krēsls un galds, vairāk it nekā, šo gadu laikā visu bijām sasnieguši, tādēļ, protams, aiziešana bija ļoti skumja. Taču tagad varu teikt, ka ir palikušas labas atmiņas. Šobrīd es atpūšos, bet – ja būs vēlēšanās kaut ko darīt, būs jāiet strādāt par skolotāju, jo pēc izglītības esmu pedagogs un man ļoti patīk darboties ar bērniem. Viens dzīves cikls ir beidzies un ir sācies jauns.
– Mēdzat apciemot savus bijušos kolēģus?
– Jā, es bieži vien iegriežos bataljonā Gulbenē, aprunājos ar visiem, uzzinu, kas jauns ir noticis, taču pats šajos notikumos vairs neiesaistos.
– Savā ilgajā Zemessardzē pavadītajā laikā droši vien daudz ko esat pieredzējis.
– Dienests man ir bijis tiešām diezgan ilgs – 27 gadu vecumā sāku strādāt kā bataljona komandieris, turklāt biju pats jaunākais starp visiem bataljonu komandieriem, biju arī pēdējais no pirmajiem, kas beidza šo dienestu. Savā laikā tika piedzīvots samazinājums, kad Gulbenes bataljons tika apvienots ar Madonas bataljonu. Atceros arī, kā Galgauskas atzarā kādā 1993. vai 1994.gadā aizturējām krievu tankus, kad Rīgā tika mēģināts veidot nekārtības. Aizturētie tanki pēc tam tur stāvēja gandrīz mēnesi. Visādi ir gājis.
(Vairāk lasiet 13.novembra “Dzirkstelē” vai par maksu portālā šeit)
