“Visos iespējamos veidos un vietās mūs aicina palīdzēt un ziedot grūtībās nonākušajiem, slimiem bērniem, trūcīgajiem, bet tanī pašā laikā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem konteineros tiek izmesta maize, gaļas izstrādājumi un citi produkti, tos pirms tam “apstrādājot” tā, lai nebūtu iespējams savākt un apēst. Kā tā var rīkoties? Tas ir grēks!” par redzēto pie kāda lielveikala ir sašutusi mana paziņa.
“Vai tiešām šos produktus, kuriem acīmredzot ir beidzies derīguma termiņš, nevar vai nu iztirgot par lētāku cenu, kā to dara citos lielveikalos, vai arī vienkārši nogādāt vietās, kur parūpētos par to, lai produkti nonāktu mājās, kur ikdienā uz galda bieži pietrūkst ēdamā,” turpina paziņa.
Patiešām dīvaini, ka tā notiek valstī, kur pēc jaunākajiem datiem ir vismaz 130 tūkstoši nabadzīgu cilvēku. Arī statistikas dati ir nežēlīgi: Latvija ir pirmajā vietā Eiropā, kur ģimenēm ar bērniem visstraujāk palielinās risks nokļūt nabadzībā, Latvija joprojām ir trešā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā un tā varētu turpināt.
Ir zināmi stāsti, kad latvieši ārzemēs, pazaudējot vai neatrodot darbu, vai vienkārši taupot, pārtiek no produktiem, ko veikali “smuki” izmet konteineros. Nu un?! Diemžēl nekad nevar zināt, ko dzīve var piespēlēt. Arī tā ir izeja no bezizejas.
Valdības vīri mierina, ka nabadzība valstī samazinoties, toties pati dzīve rāda, ka tā aiziet dziļumā. Cenas pieaug, bezdarbs palielinās, algas lielākas nekļūst. Kur izeja? Izmisums piespiež maizes kukuli paņemt ne tikai no plaukta nocenotām precēm, bet arī no konteinera, ja vien kāds, kas to izmetis, padomātu, ka tas var pabarot daudzas izsalkušas mutes.