Kāds raksts interneta portālā piesaistīja uzmanību. Proti, Igaunijā ar likumu ir noteikts, ka bērnam mājās ir jāmazgā trauki.
Bērniem likums turpmāk liks palīdzēt vecākiem mājas darbos, piemēram, viņi turpmāk nevarēs atteikties uzkopt savu istabu vai nomazgāt traukus, Latvijas bērnu tiesību sargi norāda – tas nav nekas jauns, mūsu valstī tāda norma likumā jau ir sen.
Likumā atrunāti arī bērna pienākumi, taču vai likumsargi iet pārbaudīt, vai bērns nomazgājis traukus? Nav gan dzirdēts, ka kāds būtu pārbaudīts! Vai kāds no vecākiem kaut kur ir sūdzējies, ka bērns pārkāpj šo likumu! Atļaušos paironizēt – un ko darīt tad, ja mājās ir trauku mazgājamā mašīna! Mājas sakopšana, atkritumu kastes iznešana vai trauku mazgāšana – tās taču ir pašsaprotamas lietas. Vai tiešām par to ir jāpieņem likums, kuru neviens tāpat nekontrolē un par kuru nav paredzēts arī sods? Izskatās, ka kāds vai kādi laikam sāk jukt prātā… Normālā ģimenē, šķiet, darbus dara visi kopā, protams, katrs pēc savām iespējām.
Varbūt labāk varētu ieviest tādu normu, kas aizliedz bērnam skolā stundas laikā likt kājas uz galda un runāt necenzētiem vārdiem. Jo tagad biežāk dzirdētais vārds ir tiesības, nevis pienākumi. Savā skolas laikā gan klases telpas kopām, gan virtuvē dežurējām, gan gaiteņus un sienas mazgājām, arī kopīgi devāmies uz kolhoza tīrumu lasīt kartupeļus, palīdzējām vecākiem. Neviens nejutās aizskarts vai aizvainots par to, ka viņam liek strādāt. Tas vienkārši bija pienākums, kurš bija jāizdara.
