“Sajūta kā pirms kara,” redzēto, dzirdēto un izjusto stāsta kāda Vislatvijas zemnieku protesta akcijas aculieciniece. Otrdien Latvijas ceļos bija devusies visa iespējamā lauksaimniecības tehnika. “Ja būs nepieciešams, esam gatavi doties arī līdz Rīgai, kā savulaik uz barikādēm,” zemnieki todien bija apņēmības pilni. Kā gan citādi lai pievērš uzmanību negatīvajām tendencēm Latvijas laukos? Viņi gaidīs nedēļu, kamēr valdība spriedīs tiesu: būt vai nebūt lauksaimniecībai Latvijā.
Sirdis ir rūgtuma pilnas. Vai tiešām viss ES norādītais bez ierunām jāizpilda, bezkaislīgi piekrītot ikvienam tās diktātam? Kam domātas pašu galvas? Vai nespējam vairs iestāties par savām interesēm? Un kāpēc to var Lietuvā un Igaunijā? Cukura ražotnes Latvijā nav vajadzīgas – svītra pāri! Ārkārtēja situācija pašlaik ir piena lopkopībā, kas draud pat ar piena lopu likvidāciju. Vai esam gatavi dzert tikai ar konservantiem pieslānītu pulverpienu? Nav zināms, kas sagaida arī graudkopību un gaļas lopkopību. Kāpēc zemnieka darbs tik zemu atmaksājas? Vai viņi strādā mazāk nekā citi?
Vai ir prāta darbs zāģēt zaru, uz kura paši sēžam? Vispirms atstājam cilvēkus bez darba, nogriežam algas, paaugstinām nodokļus, saceļam cenas un tad aicinām veikalos tomēr izvēlēties pašu ražoto preci, kura šodien ir neapšaubāmi dārgāka. Diemžēl vienam otram daži desmiti santīmu no tūkstošiem algās tāds nieks vien ir, taču citiem pat viens santīms no minimālās IR nauda.
Tauta, protams, var visu! Sajožot ciešāk jostas, arī valdības neizdarības lāpīt ar labdarības akcijām, no tās pašas nabadzības saziedojot naudu gan slimajiem, gan bankrotējušiem uzņēmējiem, gan zemniekiem, kuri teju aizies pa burbuli. Bet vai vajag? Varbūt laiks sākt strādāt tiem, kas algās saņem tūkstošus, bet nav pelnījuši pat minimālo.
