Pēdējā laikā uzmanības lokā ir nonākuši Latvijas teritoriālās reformas rezultāti. Sākot darboties jaunizviedotajiem novadiem, daudzviet ir atklājušās nopietnas nepilnības un pretrunas, kuru dēļ problemātiska kļuvusi šo lielā mērā uzspiesto veidojumu pastāvēšana. Pats spilgtākais piemērs ir Mērsraga iedzīvotāju nepārprotamā vēlme atjaunot iepriekšējo stāvokli, atdaloties no Rojas novada. Tas ir tikai zināmākais, taču nepavisam ne vienīgais šāds gadījums.
Reformai stājoties spēkā, ir kļuvis skaidrs, ka cilvēku, kuriem izmaiņas radījušas tikai papildus sarežģījumus, ir ievērojami vairāk, nekā to, kurus var uzskatīt par ieguvējiem. Ja pilsētās būtisku izmaiņu nav, tad laukos reforma apvienojumā ar patlabanējo ekonomisko stāvokli situāciju biežāk ir pasliktinājusi, nekā uzlabojusi. Dažādu iestāžu un pakalpojumu pieejamība ārpus novadu centriem dzīvojošajiem daudzviet ir jūtami pazeminājusies, attāluma dēļ pastāv satiksmes problēmas, bērniem ir grūti nokļūt līdz skolām, utt.
Ļoti ticams, ka gadījumā, ja Latvija nebūtu piedzīvojusi strauju ekonomisko lejupslīdi, daudzas no šīm problēmām nebūtu tik asas. Taču arī tas nesniegtu atbildi uz jautājumu, kamdēļ daudzviet attīstības projekti tiek novirzīti galvenokārt uz novadu centriem, nomales ignorējot vai labākajā gadījumā piešķirot tām simboliskas dotācijas.
Piemēram, Rojas un Mērsraga gadījumā viens no būtiskiem iemesliem Mērsraga deputātu un iedzīvotāju sašutumam ir fakts, ka it kā vienotajā novadā 2009. gadā Mērsraga pagastam tika desmit reizes mazāk līdzekļu, nekā Rojai, bet šogad starpība sasniegusi jau divdesmit reizes. Un ja šāda situācija izveidojusies, apvienojoties diviem gandrīz līdzvērtīgiem pagastiem, tad ko lai saka to nelielo pagastu iedzīvotāji, kuri iekļauti lielos novados.
Nevar noliegt, ka vismaz teorētiski apvienotajiem novadiem vajadzētu būt lielākām iespējām piesaistīt finansējumu dažādu infrastruktūras vai cita veida projektu īstenošanai. Apvienojot spēkus un resursus ir iespējams izdarīt vairāk, nekā katram atsevišķi. Tomēr tas ir iespējams tikai ar nosacījumiem, ka reforma balstās uz brīvprātības un ekonomiskā izdevīguma principiem, nevis notiek novadu unifikācija politiskajā virsvadībā pēc kolhozu laiku standartiem.
Diemžēl Reģionālās Attīstības un Pašvaldību lietu ministrijas (RAPLM) vadībā izstrādātās un Aigara Kalvīša valdības laikā apstiprinātās reformas pamatos tika likta tieši unifikācija un politiskais izdevīgums, nevis brīvprātība un ekonomiskie aspekti, tādēļ biju pret šo reformu, un savu viedokli neesmu mainījis.
Šobrīd, lielā mērā „pateicoties” līdzekļu trūkumam, atklājas virkne nepilnību teritoriālās reformas modelī. Gandrīz vienmēr pretrunu pamatā ir objektīvi apstākļi, nevis, kā apgalvo atsevišķi reformas aizstāvji, personiskās ambīcijas un cilvēka faktors. Reformas gaitā pieļautās kļūdas ir nepieciešams labot, ļaujot pašvaldību iedzīvotājiem pašiem izlemt, kādas teritoriālās vienības sastāvā viņi vēlas redzēt savas mājas. Līdzīgi kā padomju laika posmā privātā burkānu dobe bija daudzkārt ražīgāka par „sovhoza” laukiem, tā arī pašlaik neliela teritoriālā vienība ir spējīga efektīvi funkcionēt un darboties savu iedzīvotāju interesēs.
Diemžēl ministrs Edgars Zalāns un viņa partijas biedri acīmredzami nesaprot šo vienkāršo patiesību, un savā domāšanā nav tikuši tālāk par kolhozu un sovhozu laiku principu – ja nu kāds reiz šajā veidojumā ir iedzīts, tad laukā viņš no turienes neizkļūs. Šāda acīmredzami politizēta nostāja neko neatrisina, vienīgi padziļina pretrunas. Un kas pats skumjākais, tā ir pretrunā ar likumdošanu, jo „Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā” ir pants, kurš sākas ar vārdiem: „Izveidojot vai likvidējot novadu, kā arī grozot tā robežu …”
