59%
Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka testaments ir labākais formāts
mantojuma jautājumu sakārtošanai – tā atklāj Swedbank Finanšu
institūta veiktās aptaujas rezultāti. Savukārt 41% iedzīvotāju
vērtējumā par tādu uzskatāma savlaicīga īpašumu
“pārrakstīšana” izvēlētajai personai.
Līdzīgu
tendenci rāda arī Latvijas zvērinātu notāru pieredze. Testamentu
sastāda vidēji 3 000
cilvēku
katru
gadu. “Tā kā mūsu valstī testaments joprojām var tikt
sastādīts un glabāts arī mājās, reālais cilvēku skaits, kas
rakstiski atstāj informāciju par savu pēdējo gribu, visdrīzāk
ir lielāks,” uzsver Jānis Skrastiņš, zvērināts notārs un
Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs.
Tajā
pašā laikā ļoti daudzi cilvēki dažādu iemeslu dēļ nekustamo
īpašumu izvēlas atdot bērniem vēl savas dzīves laikā. Viens no
izplatītākajiem veidiem, ko šādās situācijās cilvēki izvēlas,
ir nekustamā īpašuma dāvināšana. Vidēji gadā pie zvērinātiem
notāriem Latvijā tiek taisīti aptuveni 2 500 dāvinājuma līgumi.
“Populārs tas ir tāpēc, ka ar dāvinājumu nekustamo īpašumu
var atdot bez atlīdzības. Taču vienlaikus jāņem vērā, ka
dāvinājuma līgumu var apstrīdēt neatņemamās daļas tiesīgie.
Piemēram, ja īpašnieks māju uzdāvinājis vienam no bērniem un
pārējiem bērniem neatliek viņiem pienākošās neatņemamās
daļas, pēc tēva nāves viņiem ir tiesības prasīt, lai tās
tiktu izmaksātas. Tāpat būtisks ir jautājums par dāvinātāja
tiesībām, jo visbiežāk māja vai dzīvoklis, piemēram, kādam no
mazbērniem tiek uzdāvināts ar nodomu, ka vecvecāki tajā turpinās
dzīvot līdz mūža galam. Tad līgumā noteikti jāparedz dzīvokļa
tiesība, kā arī jāiekļauj aizliegums mazbērniem bez rakstiskas
vecvecāku piekrišanas rīkoties ar īpašumu – piemēram, pārdot,
ieķīlāt vai izīrēt. Diemžēl daudzos gadījumos tas netiek
izdarīts, un pie notāriem nonāk ļoti skaudri stāsti par to, kā
cilvēki vecumdienās palikuši gan bez mājokļa, gan bez aprūpes,”
stāsta Jānis Skrastiņš.
Gandrīz
80% Latvijas iedzīvotāju, kuri vēršas pie notāriem, lai atstātu
mantojumu, nezina, ka savu pēdējo gribu var paust ne tikai
testamentā, bet arī mantojuma līgumā. Pašlaik mantojuma līgumus
cilvēki slēdz vidēji 100 gadījumos gadā. Mantojuma līgumu
savā starpā noslēdz mantojuma atstājējs un viņa izvēlēts
mantinieks, un šis līgums nav vienpusēji atsaucams, tātad –
abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir noteikta skaidrība par
aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu. Mantojuma līgums
mantiniekam piešķir nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu. Ja
mantojuma līgums attiecas uz nekustamo īpašumu, tad, ierakstīts
zemesgrāmatā, tas ir saistošs arī trešajām personām –
mantojuma atstājējs viņam piederošos nekustamos īpašumus var
atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā
mantinieka piekrišanu.
“Nereti
vientuļiem cilvēkiem pieder nekustamais īpašums vai kāda cita
mantiska vērtība, piemēram, auto, un tad ir saprotamas viņu
raizes par to, kam šie īpašumi paliks, ja nav mantinieku.
Risinājums, kas turklāt šādiem cilvēkiem var nodrošināt arī
to, ka tiek saņemts vecumdienās nepieciešamais elementārais
atbalsts un palīdzība, ir uztura līguma noslēgšana ar personu,
kura par viņu rūpējas un apkopj apmaiņā pret īpašumu vai citu
mantisko vērtību,” skaidro zvērināts notārs Jānis Skrastiņš.
Domājot
par to, kā atstāt savu mantu un īpašumu nākamajām paaudzēm,
ieteicams konsultēties ar zvērinātu notāru un rūpīgi izvērtēt
visus iespējamos veidus. Būtiskākā nianse katrā no tiem ir:
|
Testaments |
Cilvēks |
|
Mantojuma |
Mantiniekam |
|
Dāvinājuma |
Cilvēks |
|
Uztura |
Cilvēks |
