“Mēs neesam tādi kā par mums runā,” tā man nesen teica kāda rajonā pazīstama it kā grupējuma pārstāvis. Noticu. Gribas ticēt. Kam negadās. :)) Es nebaidos, jo uzticos cilvēkiem. Ja labs ir prāts, baidīties nevajag. Tā vismaz manu paaudzi ir audzinājuši vecāki, sabiedrība un dzīves pieredze.
Kad runājam par bailēm, par agresivitāti, par kautiņiem mūsu pusē, kas nāk prātā? Ne jau visi to redz, ne visi uztraucas. Vienā vakarā izgāju melnā tumsā cauri pilsētai un nodomāju, ka nav citur pasaulē tādas miera ostas. Nudien! Pa ceļam satiku labi ja pāris cilvēkus. Protams, katrā vecumā savas problēmas. Jaunajiem viss rādās citādāk. Vecajiem – atkal pa savam. Vidējai paaudzei lakam ir visvēsākais prāts un skatījums. Uzskatu, ka visbriesmīgākā ir vienaldzība. Ja redzi, ka briest kautiņš, ka kādam dara pāri, vari taču iejaukties. Ne jau ar kulakiem, ar vārdiem. Ar lūgumu. Pati tā esmu darījusi daudzas reizes, redzot, ka bērni cits citam pāri dara. Viss taču sākas no bērna kājas. Var jau būt, ka esmu pacifiste, ka kādam par tādu izturēšanos nāk smiekli, lai! Labāk tā. Gadās, ka dažs kautiņš ir beidzies traģiski. Viens neveikls sitiens, cilvēks krīt un dzīvība ir dzēsta. Bet varēja tā nenotikt… ja vien kāds būtu iejaucies, nevis palicis vienaldzīgs vērotājs.
Kāpēc bērniem autoritāte drīzāk ir agresīvs, stiprs cilvēks, nevis lēnprātīgs, labs, gudrs? Kāpēc pieaugušiem, labi noaugušiem puišiem dažkārt liekas, ka labākais pašizpausmes veids ir kautiņš, rupjība, neiecietība, nevis sports, zināšanu krāšana, tiekšanās pēc karjeras profesijā un pēc harmonijas privātajā dzīvē?
Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, jo cilvēks ir grēcīgs. Tāds ir ikviens no mums, bet vienmēr ir iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē, ka vien ir tāda personiska vēlēšanās. Gribētos, lai visiem kopā jaunajā gadā šajā vietā zem saules mums dzīve kļūtu drošāka, patīkamāka, gribētos, lai spētu cienīt cits citu un katra cilvēka viedokli, kas izteikts literārā valodā un inteliģenti. Lai veicas!
