Pa krāsainu kļavlapu bruģi eju pīlādžu sarkanās ugunis iedegt. Cauri pelēkbaltās miglas vāliem pamāju atvadu sveicienu gājputniem un nedusmojos, ka viņi uz saviem spārniem aiznes vasaru ar gaišajām vakaru un rītu stundām. Rīta salnas sastindzinātajā zālē pie kājām krīt kastaņi un steidz atbrīvoties no adatainā apvalka. Raugos un saskatu līdzību.
Arī mēs, cilvēki, tāpat kā kastaņi pa brīdim cenšamies sašķelt rūpju un neskaitāmo problēmu važas, tikai mums tas izdodas daudz grūtāk. Klausos, kā knikšķēdamas pret zemi cita pēc citas atsitas ozolzīles. Tikai mazliet laik, un, skat, sīksīka zīles dzīta sakne jau apliecina uzticību zemei. Kaut mums būtu šī stiprā koka pārliecība, ka līdzīgi zīlēm mūsu bērni un mazbērni savām saknēm liks sakņoties tikai dzimtajā zemē. Kaut viņiem nevajadzētu līdzināties gājputniem! Kaut ceļš, kas aizlīkumo pāri ražas nogurdinātajiem laukiem, vienmēr vestu tikai mājup! Apsēdusies uz akmens, kas klusi guļ dīķmalā, mēģinu izsekot rudenīgā vēja mūzikas akordiem un kritušo lapu dejai ūdenī. Ak, kā šī deja, kuras raksti visspilgtāk veidojas rudenī, līdzinās mūsu politiķiem pēcvēlēšanu gaisotnē, kad sajukums mijas ar saskaņu, solījumi ar aizmāršību! Ieelpoju mārtiņrožu rūgteno smaržu un ticu, ka viss būs labi, jo rūgtenums neļauj apreibt no šī pārliekā labuma, bet liek atgriezties realitātē. Pasveicinu pēdējās asteres dobē un pateicos par ziedu izturību. Pie svārku atloka piespraužu pēdējo puķzirnīša ziedu un eju gaidīt baltos Ziemassvētkus.
