Droši vien tā kāds teiks, izlasot manu sleju, tomēr vakar no rīta, klausoties finanšu ministra Andra Vilka stāstījumu par stabilitāti un mēreno ekonomisko izaugsmi Latvijā, citu apzīmējumu dzirdētājam neradu. Uz papīra, summējot skaitļus un lepni stāstot par dažiem procentiem, ekonomisko izaugsmi protam rast ikviens, bet dzīves patiesība ir pavisam cita.
Ikdienā, parunājot ar cilvēkiem, kuri dzīvo laukos, lielākā daļa atzīst, ka krīze ir kļuvusi vēl dziļāka. Kā sarkans audums satracinātam vērsim daļai sabiedrības ir paziņojums, ka valsts pārvaldē strādājošajiem tiks palielināts atalgojums. Tas ir labi, ka cilvēki vairāk pelnīs, bet ko nogrēkojušies ir tie, kas strādā par minimālo algu, kuriem arī sociālās garantijas aprēķina tikai no tās? Varbūt pareizāk būtu palielināt minimālo algu?
Laikā, kad ekonomisko izaugsmi saskata tikai ministrs, kad sociālais līdzsvars valstī šūpojas kā niedre vējā, tiek murgots par demogrāfiju, sak, celsim māmiņu algu griestus un tamlīdzīgi. Šie un citi griesti drīz vien uzkritīs pašiem uz galvas, jo valstī bezdarbs turpina augt, veikalos cenas turpina kāpt, krājas iedzīvotāju parādi. Kāds bildīs, ka vajag strādāt, nevis dzīvot tikai no pabalstiem, bet ne jau visi iztiek tikai no pēdējā. Daudzi strādā un tomēr ar nopelnīto nevar par visu samaksāt.
Tiek solīts atgriešanās pabalsts tiem, kas aizbraukuši, bet varbūt vispirms ir jādomā par tiem, kas spītīgi turas Latvijā? Tā vien šķiet, ka joprojām nav īsti skaidrs, kuras būs tās prioritātes, lai cilvēki neaizbrauktu. Baidos, ka neviena no ministru minētajām. Kā var nesaprast, ka risinājums ir tikai viens – darbavietu radīšana un normāls atalgojums.