Valentīndienā apmeklēju savas draudzenes Tatjanas Ābeltiņas aktu personālizstādi. Domāju, ka tāpat kā citiem, kuri bija ieradušies uz izstādes atklāšanu, arī man bija patīkami just īpašo Valentīndienas gaisotni, ieklausoties saksofona spēlē, kā arī klausīties mūsu novadnieku dziļi izjusto dzeju par mīlestību.
Apbrīnojama ir Tatjanas uzdrīkstēšanās neturēt sveci zem pūra, bet gan atļauties savu talantu, uzcītību un drosmi parādīt plašākam sabiedrības lokam. Man gribas piekrist Vecgulbenes muižas pārvaldniecei Ivetai Kovtuņenko, kura izstādes atklāšanas brīdī uzsvēra, ka viņa nesaprot un neizprot cilvēkus, kuros mīt tik daudz negatīva, lai aiz muguras anonīmi interneta portālā rakstītu aizskarošus komentārus par otra uzdrīkstēšanos un centieniem.
Kāpēc starp mums ir cilvēki, kuriem tik ļoti grūti, ja ne mīlēt, tad vismaz cienīt otru cilvēku vai viņa darbu? Un te nav runa tikai par jauno mākslinieci, bet gan kopumā par visu. Ka tik kādam ieriebt, vienalga, kādā veidā – ar vārdiem vai darbiem. No kurienes šī nenovīdība? Kāpēc ir tik daudz negatīvisma. Mēs taču paši veidojam pasauli sev apkārt. Un kāpēc lai tā nebūtu gaiša un patīkama?
Jā, Tatjana ir tikai vēl sava ceļa sākumā, bet tas viss, ko viņa ir iemācījusies, noticis pašmācības ceļā. Un ne visiem pietiek spēka, gribas un uzcītības, kāda piemīt viņai. Piekrītu, lai kļūtu vēl labāks, augtu un attīstītos, vienmēr ir vajadzīga kritika, bet tikai konstruktīva un taktiska.
