Pa piekalnes ceļu, kas ved pretim Tirzas baznīcai, uz dievkalpojumu nesteidzīgi dodas cilvēku pulciņš. Vectēvam pie rokas kā dadzītis cieši turas gaišmatains meitēns, ik pa laikam kaut ko uzsaukdams dažus gadus vecākajai māšelei. Viņiem seko divas sievietes runādamas. Vienai galva tik balta, kā ziedoša ābele pavasarī, otra – jaunāka. Soli solī aiz viņām jaunības spēka pilnus soļus liek puisis un meitene. Dievnama tornī zvana. Kā goda sardzē gar ceļmalu stāv simtgadīgas liepas. Gaiss smaržo pēc vasaras un svētbijības. Trīs paaudzes iet izlūgties Dieva svētību.
Ja Ķikuļu dzimta veidotu savas dzimtas koku, tas līdzinātos varenam ozolam ar neskaitāmiem zariem un atzariem, kas ar saknēm stingri turas Tirzas pagastā. Dzimtas ļaudis goda vietā ceļ sentēvu tikumus un tradīcijas, rūpīgi glabā vērtības – cilvēku mūžos sakrātās. Ar vecāko dzimtas pārstāvi tirzmalieti Uldi Ķikuli, viņa dzīvesbiedri Maiju un trim mazbērniem, kas tobrīd bija sastopami mājās, tikos Tirzasleju” istabā, kas celta pirms daudziem gadu desmitiem un kur katrs priekšmets ir dzimtas godības liecinieks.
(Vairāk lasiet 28.jūlija “Dzirkstelē”)
