Esam tikuši pie jauna prezidenta Andra Bērziņa. Sabiedrības vairuma viedoklis atkal nav ņemts vērā. Faktiski šādu scenāriju varēja paredzēt, un tomēr man šķita, ka ārkārtas vēlēšanas deguna galā varētu mainīt deputātu prātus. Pēc tautas noskaņojuma gandrīz droši var paredzēt, kāds būs Valda Zatlera ierosinātā referenduma iznākums – šai Saeima būs jāaiziet.
Tomēr politiskā elite spēlē savas spēles – lai kaut plūdi, mēs tomēr pa savam. ZZS un Lemberga fenomens ir apbrīnojams, panākuši sava izvēlētā kandidāta ievēlēšanu par prezidentu, viņi jau jūtas gandrīz kā uzvarējuši ārkārtas vēlēšanās. Savukārt “Saskaņas centrs” kā tāda debesu brūte, mainot arvien izdevīgākus līgavaiņus, gara acīm jau skata, kā kļūs par īsto tautas aplaimotāju.
Patiesībā jau visai maz ko zinām par Andri Bērziņu, zinām to, ka viņš ir viens no Andriem Bērziņiem šajā Saeimā, kurš nav pat redzēts, runājot no tribīnes. Vai viņš kādreiz spēs parādīt savu mugurkaulu, kā to izdarīja Valdis Zatlers, to rādīs laiks, taču pārāk daudz cinisma ir viņa sejā un vārdos, ko tik daudz esam dzirdējuši no oligarhu mutēm. Apmulsuma atblāzmas Andra Bērziņa sejā pamanīju vien tad, kad viņš pēc ievēlēšanas devās prom no klaigājošā pūļa pie Saeimas nama, jo saruna ar cilvēkiem tā arī neizdevās. Jā, nav viegli arī oligarhu prezidentam, redzot, cik ļoti cilvēki ir pret tevi.
Pēc 28.maija vēsturiskās runas lielais sabiedrības atbalsts Valdim Zatleram tomēr liecina, ka cilvēki negrib samierināties ar “tumšo politiku”. Lai cik patētiski būtu vārdi “par godīgu politiku” – redzams, ka tas ir tas, uz ko vēlamies tiekties. Tas nebūs ne ātri, ne viegli, bet sāksim jau 23.jūlijā!