Šī gada pirmajā dienā, kad mēs
ikviens vēl bijām pārņemti ar laimes vēlējumiem cits citam, visu
Latviju pāršalca ziņa par traģisko autoavāriju Krāslavas novadā,
kurā dzīvību zaudēja septiņi jauni cilvēki. Jauniešu dzīve aprāvās
ledainajā upes ūdenī, kurā mašīna iegāzās, noslīdot no ceļa. Vakar
Krāslavas novadā bija izsludināta sēru diena, kad tika pieminēti
bojā gājušie jaunieši, domāju, arī daudzviet citviet cilvēki domās
sēroja kopā ar aizgājušo jauniešu tuviniekiem.
Pēc nelaimīgā ceļu satiksmes
negadījuma, protams, tika izmeklēti tā notikšanas cēloņi, tiek
domāts arī par barjeras uzstādīšanu bīstamajā līkumā, par kura
esamību gan visi zinājuši arī pirms tam, bet… laiku atpakaļ
pagriezt nevar un arī cilvēkus vairs dzīvē neviens atgriezt nespēs,
bet tuvinieku sirdīs paliks tikai tukšums.
Pēc katra šāda traģiska negadījuma
sabiedrībā izraisās plašas diskusijas. Tiek spriests, vai ceļu
policijas darbs tiek organizēts pareizi, vai vispār mums pietiek
policijas darbinieku, runā arī par ceļu uzturēšanu un to stāvokli,
kas daudzviet Latvijā arī tiešām nav labākajā stāvoklī un laukos –
jo īpaši. Jā, iespējams, par to visu atbildīgajām personām tiešām
arī būtu vairāk jāaizdomājas, jo negadījumos uz Latvijas ceļiem
joprojām bojā iet ļoti daudz cilvēku un diez vai var simtprocentīgi
apgalvot, ka vienmēr pie vainas ir bijuši paši bojā gājušie. Bet…
arī pašiem cilvēkiem, protams, vairāk ir jādomā par savu drošību,
un, lai vai cik šis teiciens nebūtu bieži skandināts, to vienmēr
der atcerēties – “Ja pats sevi sargāsi, arī Dievs tevi
sargās”.
