Darba dienā izbrīvējos, lai būtu Rīgā privātās darīšanās, un iejuku veikala “Stockmann” dzeltenajā preču lielizpārdošanas trakumā. Es ar savu vienīgo pirkumu – ananāsa augli (ciemakukulim) – pie kases izskatījos kā niecība salīdzinājumā…
Rīgā uzzināju, ka ģimenes ārsta nosūtījums pie speciālista ar vienu slimības epizodi ir derīgs gadam. Savādi. Līdz šim Gulbenē man bija licies, ka šāds nosūtījums ir spēkā tikai mēnesi.
Vēl, galvaspilsētā būdama, paspēju apciemot radus un draugus. Uz ielas iepazinos ar kādu vīru, kurš gribēja man pārdot kucēnu. Noglaudīju mazo kamoliņu un novēlēju viņam laimīgu likteni.
Un, kad iekāpu mikroautobusā-taksometrā, atklāju, ka pie stūres ir pats Svētais Nikolajs Brīnumdaris. Mazītiņā svetbildē. Protams, es viņu – ceļotāju un peldētāju aizbildni – pazinu uzreiz. Un nodomāju, ka brīnumi ir mums – pa dzīvi peldošajiem – blakus katru mīļu brīdi, ja vien mēs tos vēlamies redzēt. Labticības un kalpošanas brīnums. Šoferis taču piestāja tur, kur viņam nebija pienākums to darīt, bet lūdzu.
Draudzības un uzupurēšanās brīnums. Izbrīvējoties no darba, neskaitot stundas un minūtes, draudzene bija kopā ar mani, lai palīdzētu atrast adresi, kur man bija jātiekas ar ārstu.
Mīlestības un piedošanas brīnums. Atgriežoties mājās, naktī sapnī biju atgriezusies senā pagātnē un jutu, ka joprojām mīlu kādu gandrīz aizmirstu cilvēku.
Eības un lēnprātības brīnums. Darbā atklājās, ka kaut ko no darāmā pirms prombraukšanas biju paveikusi, bet kaut ko biju aizmirsusi izdarīt, tāpēc to citiem nācās paveikt manā vietā, bet man tika piedots.
