Lāčplēša dienā man bija iespēja apmeklēt Kārļa Ulmaņa muzeju „Pikšās”. Tur man radās pārdomas par saimniekošanu valstī.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados vienmēr pastāvējušas darbaspēka problēmas laukos. 130 000 sezonas strādnieku katru gadu iebraukuši no ārvalstīm. Lai piesaistītu strādniekus, laukstrādniekiem valdība izdevusi likumu par piemaksu, izveidojusi dzīvokļu izbūves fondu, iesaistījusi viņus slimokasēs. Galveno lauksaimniecības produktu cenas noteica valsts, katru gadu iepirkuma cenas paziņoja līdz 1.februārim, lai zemnieks varētu plānot, ko audzēt, atbalstīja zemniekus būvniecībā, tehnikas un šķirnes lopu iegādē, palīdzēja viņiem dzēst parādus. Tagad zemnieki daļēju atbalstu gūst no Eiropas Savienības, taču darbaspēks nevis ieplūst Latvijā, bet aizbrauc no tās. Kas ir noticis? Lauksaimniecība nevienam vairs nav vajadzīga. Vai tiešām labāk ir ēst visus pievienotos „E burtus” un ģenētiski modificēto pārtiku?
1914.gadā Kārlis Ulmanis teicis, ka mums vajadzīgi ļaudis, kas ir nenopērkami; stingri pret bagātības kārdinājumiem; godīgi kā mazās, tā lielās lietās; kuru centieni sniedzas pāri pašlabuma meklēšanas robežām; vīrišķīgi darbā, nepagurstoši nesekmēs; kurus nevada divējādas tikumības – viena privātā dzīvē, otra atklātā dzīvē; kuri savus ceļus neloka alkohola priekšā. „Īsiem vārdiem sakot – mums vairāk vajadzīgi ļaudis nekā statūti un instrukcijas,” sacījis K.Ulmanis. Tas bija pirms astoņdesmit gadiem, taču nekas jau nav mainījies – arī šodien Latvijai joprojām vajadzīgi šādi ļaudis, bet – kur viņi ir?
