Kaimiņš Jēcis mūs notur mājas ceļa galā. Mēs ar Rozāliju esam ceļā pie ģimenes dakteres. “Nu kas ir, Jēcīt?” es šim jautāju. Šis neapmierināts tikai rūc: “Redzu, ka esat ceļā, ka tik jums nesanāk, kā aizvakar manai Amālijai ar kaimiņu Pēci.”
“Nu, kas tad jums tur atgadījās?”
“Nu, lūk, kas!” Jēcis sāk savu bēdu stāstu. “Pēcis kā labs kaimiņš apžēlojās un apņēmās aizvest manu lauleni pie dakteres. Bet posmā, kur beidzās asfalts, kaimiņa lepnajam vāģim bedrēs nolūza izpūtējs. Šis straujāk uzbrauca tā saucamajam grantsceļam. Lamājās, bet es šim: “Par ātru brauc, nemāki izvēlēties pareizu braukšanas ātrumu!” Šis paliek vēl niknāks: “Ej ellē ar savām pamācībām! Vai neredzi, ka bedre bedres galā? Ja sāksi muti virināt, nokodīsi mēlei galu.
Jā, jā, tā jau nu ir. Šis ceļa gabals Jaungulbene – Līgo jau 2007.gadā tika asfaltēts, nu tas tikai uz tās ceļu rekonstrukcijas kartes, kuru parakstīja Gorbunova kungs. Nav Gorbunovs vairs varasvīrs, un viņa plāni nav saistoši Šlesera kungam, viņam savi plāni. Paņēma un samazināja naudas dotāciju lauku ceļiem. Tā sakot, brauc tu, dumjais lauķi, kā gribi, ja kādreiz sanāks, kaut ko palabosim.”
“Jā, Jēcīt, tā tas ir. Bet tam arī savs labums: braucam un mierīgi viens otru pasveicinām, pirmajā robā diez kāds ātrums nav. Laikam tie ceļu daļas darboņi būs jāiesniedz tiesā – tā sakot, „bleķojiet” par mašīnu laušanu uz jūsu ceļiem.”
“Tiesāšanās tagad modē, tikai vajadzīgs daudz naudas lietu bīdītājiem. Bet mēs tādi pustrūcīgi, nekas nesanāks.”
“Jā,” Jēcis rūc, “mēs, pensionāri, arī esam pilntiesīgi nodokļu maksātāji, ne tikai par elektrību, gāzi, tualeti, autobusu, bet pērkot vienalga ko – par visu maksājam tā saucamo PVN. Par pliku velti pie mums ir tikai gaiss, ko mēs elpojam.”
“Fui, Jēci! Nepiesauc nelabo, uzliks vēl nodokli par gaisa izmantošanu elpošanas vajadzībām, un maksāsim! Neraudi, Jēcīt, drīz paaugstinās pensijas, skaties, nepaies ne desmit gadi, kad sasniegsim iztikas minimumu, lai gan tas, protams, augs lielāks un mēs vienmēr būsim iedzinēju lomā. Nē, brālīt, kā pats saproti, valsts budžets nav bezizmēra zeķe, līdzekļi ierobežoti, bet prasības pieaug. Daudzi saka, ka pensionāri ir nekam nederīgs un nevajadzīgs sabiedrības slānis, kā tu tiksi no viņiem vaļā, ja izpildīsi šo prasības? Kutelīgs jautājums, nepieklājīgi nevar rīkoties, vēl iesūdzēs starptautiskajā tiesā valdību vai vēl kaut ko, sāks iziet ielās un „buntoties”. Lai tas nenotiktu, vienmēr deguna priekšā kā desa jātur pensiju pielikuma variants. To, protams, var locīt dažādās variācijās, piemērojoties apstākļiem. Jā, Jēcīt, tā nu tas ir. Un tomēr ir patīkami solīto gaidīt.”
