Veikalā neviļus noklausījos divu nejauši satikušos paziņu dialogu. Vīrietis jautāja sievietei, kā iet, ko dara. Viņa izvairījās no plašākas atbildes, šābrīža situāciju raksturodama ar vārdiem: “Tērēju algu.” Vīrietis tincināja dāmu tālāk, prasot, vai savu algu viņa tērējot. Viņa iesmējās: “Nē, savu ne.” Sieviete lika saprast, ka grasās patukšot mīļotā vīrieša maciņu.
Var jau saprast. Grūti laiki, krīze. Ne jau katrai skaistai sievietei izdodas atrast legālu un ienesīgu darbavietu. Ne jau katra izmisumā metīsies peļņā uz ārzemēm. Tāpēc labi vien, ja ir sponsors. Ja ne mīļākais, tad mamma ar savu algu, vecmamma ar pensiju. Skumjš joks. Attiecības tagad lielā mērā tiek balstītas uz naudas. Kam sievietei vīrs, kuram nav prāvu ienākumu? Nekam! Vai māti klausīs meita, ja viņai netiek dota kabatas nauda? Un kā gan mīļš var nebūt tas vecaistēvs, kurš regulāri mazbērniem iedod pa latiņam cigaretēm!
Iedod, uzdāvini, nevis aizdod draugam, jo vienalga parādu neatdos! Ko tad darīt? Vai tiesāties? Vai izķengāt viņu uzvārdu pa vietējo avīzi? Kāds paziņa man tā arī pateica: “Tikai muļķi kārto parādus! Kāda jēga to darīt?” Viņš no Latvijas kreditoriem aizbēga uz ārzemēm. Bet ne jau tāpēc, lai ar ārvalstī nopelnīto naudu kārtotu parādus Dzimtenē. Atgriezās mājās pie mammas bez graša, visu nopelnīto bija notriecis bāros un klubos. Un pat nodokļi Latvijai palika nesamaksāti.
Lai kā mēs neironizējam par “treknajiem gadiem”… joprojām zemapziņa diktē savu: mums pienākas laba dzīve, dodiet! Arī bērni vairs nesapņo par profesiju, kas patiktu. Sapņo, kā tikt pie lielas naudas ar mazu piepūli. Vai tiešām šo ačgārno domāšanu var labot tikai zemestrīce?
