Televīzijā noskatījos sižetu par pensionāri, kura, lai palīdzētu savai slimajai meitai un mazbērniem, internetā bija ievietojusi sludinājumu, ka pārdod savu nieri. Sižets lika domāt par to, uz ko būtu gatava es, lai palīdzētu saviem bērniem, uz ko būtu gatavs katrs no mums?
Domāju par to, cik lielam ir jābūt cilvēka izmisumam? Kur ir izmisuma galējā robeža? Vai to vispār iespējams noteikt? Pieļauju, ka ir kāds, kurš sirmās kundzes rīcību uzskata par absurdu vai tā vietā, lai pārdotu nieri, dod ieteikumu zagt.
Padomdevēju šādās reizēs nekad netrūkst, bet mēs neviens nevaram paredzēt, kāda būtu mūsu rīcība konkrētā situācijā. Protams, visvieglākais risinājums ir uzmest cilpu kaklā un aizbēgt no dzīves un tās problēmām pavisam, bet pēc šāda lēmuma vienmēr paliks cilvēki, kuriem tas sāpēs, kuri meklēs atbildi uz jautājumu: kāpēc viņš vai viņa tā rīkojās?
Ir arī tādi cilvēki, kuri izmisuma brīdī meklē visneiedomājamāko izeju, lai tikai nevajadzētu stāvēt pie baznīcas, veikala vai citur ar pastieptu plaukstu. Ja vienai daļai sabiedrības pārstāvju tas šķiet pašsaprotami, tad otrai – vecākās paaudzes cilvēkiem, kuriem jāiztiek ar minimāliem iztikas līdzekļiem, turklāt no tiem vēl jāatlicina tuviniekiem, plaukstas pastiepšana šķiet apkaunojoša.
Protams, sarūpētie pārtikas krājumi pensionāres ledusskapī ātri izsīks, un šī palīdzība nebūs ilgtermiņa risinājums, taču ir patiess prieks, ka Latvijā tomēr ir cilvēki, kas nepaliek vienaldzīgi, redzot, ka kādam klājas ļoti grūti, cilvēki, kas apzinās, ka līdzīgā situācijā varam nonākt katrs. Īpaši tagad, kad nākotni var zīlēt vienīgi kafijas biezumos.
