Neliels lūgums no maza zēna. Tā pāris vārdos varētu raksturot notikumu, ko piedzīvoju pagājušajā nedēļā. Ceturtdien vakarā dodoties no darba mājās, pie veikala “Maxima” Skolas ielā pie manis pienāca mazs zēns un lūdza, lai viņam iedodot divdesmit santīmus.
Vaicājot, ko viņš vēlas nopirkt veikalā, puika ne mirkli nešauboties atbildēja: “Maizi.” Mirklī, kad iegājām abi veikalā, mazais zēns skriešus metās pie maizes plauktiem, nokrita uz ceļiem un, skatoties uz baltmaizes klaipu, kurš maksāja nedaudz vairāk nekā 20 santīmus, lūdzošām acīm lūkojās manī un vaicāja : “Vai drīkst? Tas gan maksā vairāk nekā 20 santīmus.” Atbildēju: “Ņem droši.” un abi devāmies uz kasi.
Stāvot rindā, zēnam vaicāju: “Cik tad tev gadu, un kur ir tavi vecāki? “Viņš neslēpa, ka nu jau ir seši gadi un rudenī iešot 1.klasē, bet vecāki esot mājās un vakaros, arī tad, kad ārā jau ir pamatīga tumsa, viņi neiebilst, ka mazais dēls iet ārā viens pats. Tiklīdz biju norēķinājusies par pirkumu, zēns paņēma maizi, pateica lielu paldies un bija prom.
Vai tas tiešām bija izsalkums, kas lika mazajam svešam cilvēkam prasīt naudu, bet varbūt mācījuši diedelēt ir vecāki. Ja tā, tad tā ir absurda vecāku taktika sava bērna audzināšanā. Diedelējot agri vai vēlu bērns nonāks pie atziņas – prasi un tev tiks iedots. Bet, iespējams, bērns patiešām bija izsalcis, jo nelūdza pirkt čipsus, saldumus vai kādus citus gardumus, bet gan maizi. Bet tā gribas, lai nevienam un īpaši bērniem nebūtu jācieš bads un jājūt izsalkums.
