Labklājības ministrs Uldis Augulis vēlas tuvāko divu gadu laikā panākt uz ārzemēs strādāt aizbraukušo tautiešu atgriešanos
Utopiska ideja Daiga Gargune, biedrības “Sateka” koordinatore
Tā ir laba ideja, taču savā ziņā tā ir utopiska, jo strādniekiem nav kur atbraukt un strādāt. Vispirms ir jārada vide uzņēmējiem, lai viņi vispār sāktu kaut ko veidot un darīt – ir jānoņem viņiem šie nenormālie žņaugi, jāsakārto nodokļu sistēma, birokrātija. Uzņēmējiem ir jāzina, kas notiks, nevis jāzīlē nākotne. Un mūsu deputātiem ir jāpieņem normāli noteikumi un lēmumi. Kāpēc, piemēram, ir jāaizliedz cūku fermas? Tās taču arī ir darbavietas. Visā normālā pasaulē rada infrastruktūru priekš uzņēmējdarbības, bet mums pēdējā laikā virmo doma, ka, nedod Dievs, atnāks uzņēmums un pēdējo ceļu sabojās. Respektīvi, mums nav ne normālas vides, ne likumdošanas, nav nekā, lai veicinātu uzņēmējdarbību. Bet ja nav kur strādāt, atpakaļ neviens nebrauks. Kāpēc gan braukt atpakaļ, lai pēc tam šos cilvēkus atkal turētu uz sociālajiem pabalstiem? Es neticu, ka divu gadu laikā to var izdarīt. To varbūt var paveikt ilgtermiņā.
Cilvēki nevēlas braukt atpakaļ
Arta Bērziņa, Gulbenes novada valsts ģimnāzijas sociālā pedagoģe
Es uzskatu, ka tas nav reāli, jo pašreiz taču aizbrauc arvien vairāk cilvēku projām. Manuprāt, būtu vispirms jāmēģina apturēt šo aizbraukšanas plūsmu, nevis domāt par atgriešanu. Cilvēki taču brauc prom ne jau tāpat vien, arī studijas ārzemēs, piemēram, ir lētākas. Un ģimenēm ir jābūt kaut kādai iztikai. Bet tiklīdz aizbrauc projām viens pelnītājs, tā drīz vien aizbrauc prom arī visa ģimene.
Es pat nezinu, kam būtu jānotiek, lai cilvēki vēlētos atgriezties atpakaļ. Tie, kas ir aizbraukuši, tur jau ir iedzīvojušies un viņi nevēlas braukt atpakaļ, jo, šķiet, ka tur viss ir daudz sakārtotāk nekā mūsu valstī. Protams, būtu jāatjauno un jāstimulē ražošana, nevis tikai pakalpojumi, tad varbūt cilvēki arī vēlētos atgriezties.
Es pati par došanos projām esmu aizdomājusies tik tālu, ka varbūt es varētu aizbraukt uz kādu vasaru pastrādāt sezonas darbus, lai ir vieglāk savilkt galus, bet pavisam prom šajā vecumā es nekādā gadījumā negribu braukt.
Tā ir traģēdija
Raitis Apalups, pensionārs
Šī ideja ir ļoti vērtīga un apsveicama, bet, kā to var realizēt, es neņemos teikt, jo pašreiz nekas nerāda, ka kaut kas tādā virzienā notiktu. Kustība ārā no Latvijas nemaz jau vēl nav nobremzējusies, visi jau vēl tikai turpina braukt prom, nemaz nerunājot par atpakaļbraukšanu. Lai tas tā notiktu, ir jābūt darbavietām, kur cilvēkiem strādāt, kur var normāli nopelnīt, kur darbaspējīgie var uzturēt savu ģimeni, skolot bērnus un lai ir sociālais nodrošinājums. Cik man ir zināms – tā vismaz cilvēki runā, ka viss tas tur, ārzemēs, ir. Un kamēr tas tur būs, bet šeit tā nebūs, šī atgriešanās ir utopija. Latvijai, protams, tā ir traģēdija. Jau tā mirstība mūsu valstī ir lielāka nekā dzimstības un, ja vēl ir jādodas piespiedu trimdā, tas ir galīgi šķērsām.
Es domāju, ka atgriešanos tuvākajā laikā nodrošināt nav iespējams. Ja runā vēl par pensiju samazināšanu un citu sociālo atvieglojumu samazināšanu, kā tad var panākt atgriešanos? Ir jāpaiet krietni ilgākam laikam.
