Pēdējās aizejošā, 2007.gada minūtēs Ministru prezidents Ivars Godmanis visiem Latvijas ļaudīm uzrunā teica: „Es droši varu teikt – valsts maksimāli rūpēsies par trim sabiedrības grupām: bērniem, pensionāriem, invalīdiem. Punkts. Tur nav diskusiju”. „Bērni, pensionāri un invalīdi būs prioritāte. Jo viņi nespēj par sevi parūpēties tā, kā viens ekonomiski aktīvs sabiedrības loceklis. Un viņi pie tā nav vainīgi. Tā ir valdības atbildība”.
Bet ko bērni, pensionāri, invalīdi no Ministru prezidenta dzird tagad? To, ka valdība neatbalsta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra palielināšanu no 45 latiem uz 60.
Labklājības ministre I.Purne pirms referenduma par grozījumiem pensiju likumā vairāk kārt masu medijos apgalvoja, ka gaidāmais referendums lielā mērā ir zaudējis savu aktualitāti un aicināja cilvēkus nebalsot par it kā populistiskiem referenduma grozījumiem paaugstināt minimālās pensijas. Ministre norādījusi, ka atbalsts referendumam apdraud paredzēto sociālā nodrošinājuma pabalsta palielināšanu no 45 LVL līdz 60 LVL.
Tieši pirms referenduma dienas gandrīz vai visi Latvijas pilsoņi savās pastkastēs saņēma 2008.gada speciālizlaidumu „Latvijas Pensionārs” Nr.135, kurā nepārprotami bija teikts, ka no 2009.gada 1.janvāra plānots paaugstināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu no 45 latiem uz 60 latiem. Arī I.Godmaņa agrāk teiktais TV raidījumā „Kas notiek Latvijā?” (13.02.2008. un 27.02.2008.) – pabalsts no 45 uz 60 latiem tiks palielināts, tagad tiek noliegts.
Tādējādi Ministru prezidentam I.Godmaim un visai valdībai, paziņojot par to, ka netiks paaugstināts sociālais nodrošinājuma pabalsts no 45 LVL uz 60 LVL, jāuzņemas pilna atbildība par tautas maldināšanu no valdības puses un iespējamām sekām, kuras var radīt valstij zaudējumus. Bezatbildīgi paziņojumi, kā arī valdības vadītāja klusēšana, zinot par to, ka tauta it kā tiek maldināta, ir nosodāma, it īpaši klusēšanas gadījumā.
Pirms nepilniem 9 mēnešiem Ministru prezidents I.Godmanis uzrunā tautai nobeigumā teica: „Premjeram jābūt gatavam atbildēt uz jautājumu “Kurp mēs ejam?”. Es teikšu tā: mēs ejam Ziemeļvalstu attīstības virzienā. Mēs esam piederīgi šim reģionam, šim sabiedrības modelim un šai demokrātijai. Mēs ejam turp, kur jaunie, stiprie un bagātie pelna un maksā nodokļus. Bet vecie, vājie un maznodrošinātie jūtas pasargāti un droši par rītdienu”. Vai tiešām tā ir?
