Šodien un rīt Tirzā notiks Vispasaules tirzmaliešu saiets, kad visi, kuriem vien būs iespējams, visi, kuri joprojām sirdī glabā Tirzas vārdu, būs šajos svētkos. Skaista un šodien, manuprāt, ārkārtīgi vajadzīga tradīcija, kas neļauj aizmirst, ka kaut kur mazajā Latvijā, tālu no tās centra, ir tāds Tirzas pagasts, kurā mīt cilvēki, kuri vēlas sasaukt un redzēt vienkop ļaudis, kurus dzīves ceļi savulaik ir aizveduši tālu pasaulē. Arī tas nekas, ja šis ceļš nav aizvedis tālāk par kaimiņu pagastu vai novadu.
“Kā tad mēs varam nebūt saietā!? Mums noteikti tur jābūt!” tā dienu pirms saieta teica cilvēki, kuri savulaik dažus sava mūža gadus atdevuši Tirzas upes krastu vējiem.
Atkal mazliet skumji, bet no sirds tiks dziedāts par Tēvuzemi un ganiņu bārenīti, par priedulāja paēnu un druvām vecā līdumā, pāri draudzīgiem roku spiedieniem liesies atkalredzēšanās smaidi, pie Tirzas svētavota tiks izmazgāti pasaules putekļi no acīm un baltajā baznīcā kalna galā izlūgta Dieva svētība visai pasaulei. Degs sveces un atdzīvosies ērģeļu stabules, bet pusnaktī pāri Tirzas upei izliesies gaismas stari. Kas zina, varbūt daudzu tirzmaliešu sirdīs tieši šajos brīžos piedzims līdz šim vēl neapjausta apziņa, ka Tirza ir tā stiprā vieta, kur viņi allaž jūtas droši, kur savulaik izsapņoti krāsaini sapņi un dižo ozolu saknes ar šūpuļiem sasietas, kur atgriezties liek atmiņu pieskārieni.
Skaisti ir šie satikšanās pasākumi. Tomēr garās aizbraucēju rindas lidostā un gandrīz katrā ģimenē pakotās ceļasomas liek vēlēties tikai vienu: lai Latvijai uzticīgajiem pēc gadiem nebūtu jārīko vispasaules latviešu saiets Latvijā.
