Nesen uzklausīju kādas pusaudzes stāstu, kas mani patiešām pārsteidza. Jāpiebilst, ka pusaudze nav no mūsu novada.
Desmit gadus vecā meitene, kurai mamma jau labu laiku strādā ārzemēs, atstājusi meitu audzināšanā saviem vecākiem. Laukos, kur viņi dzīvo, tuvākie kaimiņi atrodas vairāku kilometru attālumā un atrast darbu, lai varētu dot bērnam visu nepieciešamo, ir bijis pat ļoti problemātiski. Meitene mācās mazā lauku skoliņā, kurā ir apvienotās klases. Viņas klasē, kura arī ir apvienota, kopā mācās pieci bērni. Kādā dienā meitene salauza kāju. Trīs nedēļas (!) viņa ar salauztu kāju kliboja pa skolu.
Es saprotu viņas vecvecākus, kuri ir ļoti cienījamā vecumā un domājuši, ka mazmeita ir tā stiprāk sasitusi kājiņu. Bet kāpēc pedagogiem, kuri ir izglītoti ļaudis, pat prātā neienāca aizvest viņu kaut pie vietējās pagasta feldšeres? Mazo lauku skolu skolotāji skandina – mēs esam kā viena ģimene, cits citu pazīstam. Es neapvainoju visas mazās lauku skolas, bet nu par šīs skolas skolotājiem man vienkārši trūkst vārdu!
Vaicājot meitenei, vai skolotāji zināja par viņas sāpēm, viņa atbildēja: “Jā, es viņiem teicu, ka man ļoti sāp un nevaru paiet. Skolotāji man atbildēja, lai pasmērēju kāju ar kādu smērīti.” Beidzot tomēr vecāmāte kopā ar mazmeitu sēdās autobusā, mēroja vairāk nekā četras stundas garo ceļu uz slimnīcu Rīgā.
Tagad meitene atkopjas pēc ļoti smagas kājas operācijas. Taču neviens skolotājs (vismaz līdz tam brīdim, kad runājos) nebija vēl piezvanījis un pavaicājis, kā viņa jūtas…
