Manam kaimiņam Jēcim atkal spuras gaisā. Nu šis ir tik nikns kā sētas krancis, kas pieķēdēts pie malkas šķūņa sienas un divas dienas nav barots.
“Kas nu, Jēcīt, šorīt ar tevi noticis? Laikam jau laulene Amālija nav devusi brokastis…”
“Ej ellē!” Jēcis norūc un trīcošām rokām piestūķē pīpi ar viņam vien zināmu tabakas šķirni. “Zini, kaimiņ,” šis rauj vaļā savu sakāmo, “es pārcelšos uz dzīvnieku patversmi Rīgā kā tās iemītnieks. Paskat, tur kaķim par barošanu un aprūpi izlieto 4 latus diennaktī, sunim – 5. Kas man nekaitēs dzīvot! Nē, es izbeigšu šito nabaga pensionāra dzīvi.”
“Ei nu, Jēcīt, ei! Tur tu netiksi uzņemts, jo ne tev, ne Amālijai, kura par tevi galvotu, nav konta bankā.”
Jēcis sadrūmis rūc: “Nu, ja tā, tad nekas nesanāks, būs vien tālāk jādzīvo pensionāra statusā.”
“Jā, Jēci,” saku, “toties – brīvībā, elpo svaigu gaisu, cik uziet! Pastaigājies brīvībā, neesi ne apspiests, ne ekspluatēts. Nu vienīgi no Amālijas puses… Viņa gan necenšas ievērot cilvēktiesības un ar birstes kātu uzšauj pa muguru, ja laikus neiznes atkritumu spaini.”
“Jā, jā, viņa ir dulla vecene, par ko tik nepiekasās! Runci vairāk žēlo nekā mani – oficiālu laulāto draugu. Bet ko nu, večai sāk jumts aiziet, es neapvainojos. Viņdien sapirkusi brētliņas, izēdina runcim, bet šis negrib ēst. Otru bundžu liek man priekšā: “Še, vīriņ, ēd brētliņas, piekod vēl tomātiņu svaigu, bodniece teica, ka tajos esot pilns komplekts pesticīdiņu un herbicīdiņu – ne pūstot, ne pelējot, mēnešiem saglabājoties svaigi.” Īsta ragana tā Amālija, grib ātrāk tikt no manis vaļā.”
“Jēcīt, nomierinies, saproti arī savu lauleni – ir jāpērk viss, kas vien lētāks un ilgāk saglabājas. Kā gan citādi ietaupīsi naudu zālēm? Bet bez tām nevar izdzīvot.”
“Daktere gan teica – vajagot lietot uzturā pilnvērtīgu barību, tad būšot veselība. Ei nu, muļķi, saproti, kam taisnība – manai Amālijai vai ģimenes dakterei.”
“Jēci, nu nesaki, ka dzīve nav forša.”
