Nesen dzirdēju (vai lasīju komentāros “Dzirksteles” portālā) vairākas neticamas baumas par vietējās nozīmes slavenībām un norisēm. Ko tikai tauta nerunā! Ja būtu jāveido nozīmīgāko Gulbenes novada baumu tops, pat grūti būtu izvēlēties, kuru klaču likt pirmajā vietā.
Laikam pati stulbākā bauma ir par slimnīcu. It kā tā likvidēta tāpēc, ka kāda amatpersona gribējusi šādi atriebties bijušajam vīram, kurš strādājot slimnīcā. Nākamā zīmīgākā klača ir par vietējo televīziju. Tā esot tikusi aizliegta, jo diktore atļāvusies pateikt, ka diezin vai Mārim Daniekam vajadzētu atgriezties darbā novada domē, jo ēna krīt. Trešā banālā bauma ir par kādu garīdznieku, kuram esot nācies pāriet darbā uz citu novadu, lai izpirktu grēku – mīlestību pret sievieti. Ceturtā topa bauma ir par to, ka pašvaldībā labākie amati tiekot mīļākajām/mīļākajiem.
Kā piekto vismuļķīgāko baumu gribētos pieminēt to, ko nesen uzzināju par “Dzirksteli” – laikraksts tiecoties likvidēt mazās lauku skolas. Nežēlošu arī sevi. Par mani baumo, ka es piepelnoties ar prostitūciju.
Ko tur liegties, nav vērts! Tā gribas teikt Aleksandra Čaka vārdiem. Un vēl citēšu dzejnieka Ziedoņa Purva domugraudu: “Cik viens mēs par otru zinām? Maz, pavisam maz. It kā kopīgus svētkus svinam, it kā kopīgas darbdienas. Katrs savu olekti liekam otra dzīvei kā drēbei klāt. Un tad dusmīgi tiekam, ka viss nav tā, bet ir savādāk. Un izliekamies, ka pazīstam, zinām, bet zinām tik maz, tik maz… It kā kopīgus svētkus svinam, it kā kopīgas darbdienas.”
