Stāsts ir par grēkāzi, kuru pēdējā laikā per un per, bet labuma nekāda. Pasts – uzņēmums, kur šobrīd patiešām nav nekādas kārtības. Saka – zivs pūstot no galvas. Šajā gadījumā tā ir nomainīta, bet darba kvalitāte šajā darbavietā kā klibojusi, tā klibo.
“Pensijai vajadzēja būt jau 6.jūlijā, bet mums tās nav
vēl šodien. Jāsāk domāt, kā nopirkt maizi,” izmisusi ir sievietes
balss tālruņa klausulē. Izrādās, ka pensiju pagastā nav saņēmuši
vairāki pensionāri. Esot zvanīts uz pastu, bet tur vai nu neviens
neatbild, vai arī tikai atvainojas. Un viss paliek bez
izmaiņām.
Cik cilvēks var sūdzēties, ka nav
saņēmis savu avīzi, par ko ir samaksāts?! Tā vien liekas, ka pastam
visas šīs cilvēku likstas ir kā pīlei ūdens. Rodas jautājums, kam
tad ir domāti pasta pakalpojumi? Vai šis uzņēmums domā nopelnīt,
tikai tirgojot aploksnes, markas un apsveikumu kartītes? Dzird, ka
arī kadri šajā uzņēmumā ilgi neturas, īpaši – pastnieki. Darbs,
protams, nav viegls, un alga par to – arī maza. Bet cilvēkam
valstī, kur cenu pieaugums krietni vien apsteidz algu
palielinājumu, ir jāmāk izdzīvot. Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks –
kur labāk. Vadībai jādomā, kā noturēt darbā
kadrus.
Ja darbavietā ievieš novitātes, tad
pirms tam simtreiz jānomēra (jāpamato, kāpēc) un tikai tad jāgriež
(jārealizē dzīvē). Šis teiciens vairāk skar mobilo pastnieku, kuram
pasts ir jāspēj piegādāt daudzu pagastu iedzīvotājiem. Rezultātā –
varam nesapņot par jaunāko avīzi pie rīta kafijas. Labākajā
gadījumā to saņem vēlu vakarā vai nesaņem nemaz. Vai pasts maina
imidžu? Ja tā, tad – ne uz labo pusi.
