Savā elektroniskajā pastkastītē nesen saņēmu šādu vēstuli: “Sācies jaunais mācību gads. Tomēr nespēju aizmirst 1.septembri pamatskolā. Ir ierasts, ka šo svētku dienu atklāj un visus kopā pulcina pirmkārt skolas direktors un skolotāji. Taču šogad notika ērmīgas lietas – pirmās klases skolēniem apliecības izsniedza un rokas spieda bijusī skolas pavāre, tagad lietvede. Arī pasākuma vadību, tiesa, ne visai veiksmīgu, bija uzņēmusies viņa. Vai tiešām skolas direktore pati nespēj vadīt Zinību dienas un citus pasākumus, jo zinām un pazīstam viņu kā gudru un sakarīgu cilvēku – īstu savas skolas patrioti?”
Parakstījuši šo vēstuli “pārdomu pilnie vecāki”. Protams, sūtījumā bija norādīta konkrēta Gulbenes novada pamatskola. Tīšām tās nosaukumu noklusēju, jo man būtu kauns to nosaukt.
Nav bijusi iespēja personīgi pazīt nevienu vēstulē minēto personu. Tomēr situācija liekas atpazīstama. Kurš drīkst un kurš nedrīkst atklāt svētku pasākumu skolā? Vai pieļaujamas, ka pavāre maina profesiju? Vai direktore, kura akceptē šādas pārvērtības, var saukt par gudru un sakarīgu, ja viņa nepakļaujas spiedienam, kuru uz viņu izdara cenzora lomu uzņēmušies “pārdomu pilnie vecāki”?
Vecākiem bez šaubām ir vara ne tikai pār saviem bērniem, bet arī pār skolu, uz kuru viņi mācīties sūta savas atvases. Šo varu viņi var izmantot ar “plus” un ar “mīnus” zīmi. Vēlot saviem bērniem vislabāko, reizēm pārspīlējam. Gribas ticēt, ka šajā konkrētajā gadījumā ir tāpat. Reiz taču arī šodienas bērni izaugs un kļūs vecāki. Kādu tolerances gēnu viņi mantos no saviem priekštečiem?
