Uz tautas pusi valdības mestais paaugstināto nodokļu bumerangs jau sācis savu atpakaļceļu – plaukst un zeļ ēnu ekonomika, kas, protams, ir liels robs jau tā plānajā valsts budžetā.
Ne velti saka, ka desmiti gudro likumus, bet simti -, kā tos apiet. Tikai šajā gadījumā to spiež darīt elementāra izdzīvošana. Tie, kurus apliek ar nodokļiem, nav dumjāki par tiem, kas domā, ka bezgalīgi varēs braukt uz citu mugurām. Ja Saeimas vīri izstrādā tautas genocīda plānus, tad tautai cits nekas neatliek, kā bēgt uz ārzemēm vai nostāties aizsardzībā. Veiklākie uzņēmēji savu darbību reģistrē kaimiņvalstīs, jo tur, lūk, to darīt ir krietni vienkāršāk un izdevīgāk, bet izturīgākie un tie, kam “biezāka āda”, mēģina noturēties kājās tepat, mīļajā tēvzemē. Taču tas nav tik vienkārši. Šodien darba devējam ir jābūt superelastīgam, lai izdomātu, kā noturēties virs ūdens.
Latvijā arvien biežāk darba algu samaksā aploksnēs. Valsts institūcijas nolēmušas sākt vicināt pātagu, lai cīnītos pret aplokšņu algām – plāno administratīvi sodīt ne tikai uzņēmumus, bet arī darba ņēmējus, kas piekrīt šādām darba attiecībām. Savu augstāko virsotni šogad sasniegusi nelegālā nodarbinātība. Populāri kļuvuši vienas darba dienas līgumi. Valsts darboņu atbilde: ja nevar ar labu, tad – ar varu! Bet vai pliku var izģērbt vēl plikāku?
Taču tiem, kam jau tā ir biezs maizes rieciens, pietiek bezkaunības oficiāli paziņot, ka savos algu sarakstos neko nemainīs. Tātad deputātu kungi arī krīzes laikos turpinās dzīvot kā nieres taukos, saņemdami lielās algas un piemaksas. Kāpēc neviens ekonomists neizskaitļo, cik miljonus latu papildus iegūtu, ja valstsvīri būtu uz vieniem svaru kausiem ar pavalstniekiem?
