Renāte, mana sieva, ir palikusi bez darba. Un tas bija beidzamais iemesls, lai es bēgtu no viņas. Visu laiku būt mājās cieši blakus, klausīties pārmetumos, prašņāšanā – tas nozīmētu sajukt prātā kopā ar Renāti. Nē!
Es melotu, ja teiktu, ka nesaskaņas manās attiecībās ar sievu sākās vienā dienā, vienā stundā un minūtē, kad viņu atlaida no darba. Protams, nē. Patiesībā jau sen jutu, ka dziļākajā būtībā mums nesaskan. Jau sen tuvība ar Renāte man likās kā slogs. Viņa mani kaitina jau ar to, ka elpo blakus. Kopā ir nodzīvots ne jau viens gads, ir izauklēta meita, kas nu jau uz bērnudārzu tipina pati savām kājām un pie pusdienu galda prot rīkoties gan ar karoti, gan dakšiņu un nazi. Zinu, ka šķiršos no ģimenes, meitai ar mammu būs labi. Viņa ir laba māte. Un es materiāli palīdzēšu, cik vien nepieciešamas un cik ir manos spēkos. Bet dzīvot kopā ar sievu es vairāk nespēju. Jau mēnesi esmu aizbēdzis no mājām, mitinos pie draugiem, bet viņa mani vajā, zvanoties ne ne tikai man, bet visiem, kas mani pazīst, lai uzznātu, kur esmu, ar ko un kāpēc.
Kad vaicāju sev, kāpēc mēs vispār apprecējāmies, tad atbilde ir īsa: “Tā vajadzēja. Likās, ka tā būs labi, labāk.” Nebija tā, ka mēs steigtos bērna dēļ. Meita vēl nebija pieteikusies.
Renāte domā, ka man ir cita. Muļķības! Tas neko nemaina. Protams, ir bijušas arī citas, bet tikai tāpēc, lai nenojūgtos. Un tas neko nemaina.
Draugi man iesaka padzīvot atsevišķi. Arī tas neko nemaina. Saprotu, ka jāšķiras, bet ir žēl meitas, kuru ļoti mīlu. Nesaprotu, ko darīt. Kaut cik nomierina darbs. Tāpēc tīšām apkrauju sevi ar pienākumiem diennakts garumā. Bet, kad atkal redzu tālrunī, kuram skaņa ir nogriezta, ka zvanījusi sieva, man gribas pakārties.
