Šodien cilvēkiem norāda, ka jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, bet ne vienmēr tas izdodas, kā gribētos. Man personīgi ir pieredze ar veikalu. Nekādu ražošanu attīstīt nevarēju, lai gan zināšanas šajā jomā man ir, jo pēc izglītības esmu ekonomiste – finansiste.
Atvēru nelielu veikaliņu, kurā galvenokārt pārdevu dažādus traukus. Veikalam atveda preci. Divu nedēļu laikā par to vajadzēja norēķināties ar piegādātājiem. Diemžēl divas nedēļas ir pārāk mazs laiks, lai šo preci izpirktu. Nācās bodi klapēt ciet. Tā ir noticis ar daudziem.
Diemžēl visi lielākie valsts uzņēmumi ir likvidēti. Piemēram, Liepājas cukurfabrikā strādāja 260 strādnieku. Jelgavas cukurfabrika bija lielāka, tāpēc arī strādnieku tur bija vairāk. Darbs bija arī zemniekiem, kuri audzēja cukurbietes. Fabrikas likvidēja, lai tagad cukuru ievestu no Eiropas Savienības. Mums savu neko nevajag. Ko tad brīnāmies, ka cilvēkiem nav darba? Tāpēc daudzi aizbrauc no Latvijas, jo ne jau katrs ir spējīgs šodien uzsākt uzņēmējdarbību. Tas nav tik vienkārši, kā daudzi uzskata.
Latvijā dramatiski samazinājusies dzimstība. Lielai daļai jaunu cilvēku nav darba, tāpēc viņi apzinās, ka nevar laist pasaulē bērnu, jo nav zināms, kā viņu pabarot, apģērbt un izskolot. Kas te ko brīnīties vai pārmest vecākiem!
Pāri nekas nepaliek
Ja padomju gados, kurus tagad dēvējam par sliktajiem gadiem, nebūtu uzbūvētas neskaitāmas daudzdzīvokļu mājas, kur cilvēki šodien dzīvotu? Pa šiem divdesmit gadiem Gulbenē nav uzbūvēta neviena daudzdzīvokļu māja, bet valstij nodokļus gan mēs visi maksājam.
Esmu pensijā un nekur nestrādāju, bet tas nenozīmē, ka nemaksāju nodokļus. Kaut vai veikalā pērkot preci, ko tikai man tur neatskaita! Atliek tikai paskatīties uz kasē izsistajiem čekiem, lai pārliecinātos, cik liels ir pievienotās vērtības nodoklis.
Stāsta, ka izsīkst tā budžeta daļa, kas paredzēta pensiju izmaksām. Ja ir tā, tad pensiju fondā ieskaitiet daļu no pievienotās vērtības nodokļa, ko es, būdama pensionāre, maksāju gandrīz katru dienu.
Nesaprotu, kāda jēga Latvijai bija stāties Eiropas Savienībā, kur pensionāriem ir nesalīdzināmi lielākas pensijas kā pie mums? Viņi var dzīvot, cepuri kuldami, un apceļot pasauli, bet mums tik tikko pietiek ēšanai, nemaz nerunājot par milzīgajiem komunālajiem pakalpojumiem. Pāri nepaliek nekas!
Esmu domājusi arī par preču cenām. Mans brāļadēls šobrīd strādā Holandē. Viņš ir salīdzinājis, ka tur pārtikas preču cenas ir pat mazākas nekā pie mums Latvijā, bet algas – četras piecas reizes lielākas nekā pie mums. Ja tā, tad kāda jēga ir atrasties Eiropas Savienībā? Es to saprastu, ja līdz ar iestāšanos, arī pie mums attīstītos ražošana un cilvēki varētu pienācīgi saņemt par savu darbu.
Ko dara valsts labā?
Kam mums vajadzīgs tāds ministriju un ierēdņu skaits? 13 ministrijās taču strādā vesela ierēdņu armija! Ja cilvēks nodarbojas ar biznesu, viņš regulāri nodod atskaites Valsts ieņēmumu dienestā. Viss par viņu skaidrs bez ierēdņu starpniecības. Kāpēc man par savu naudu vēl jāuztur ministrijas?
Citādāk, ja iet runa par valsts uzņēmumiem, bet to jau mums Latvijā tikpat kā vairs nav. Kāpēc mums – tautai – jāuztur šie ierēdņi, kas pat nedomā par ražošanas attīstību? Es labi zinu, kā privāto firmu pārstāvji izvairās no likumu ievērošanas, kā reģistrē savus uzņēmumus ofšorzonās, lai tikai nebūtu jāmaksā nodokļi valstij.
Vai Saeimā ir vajadzīgas 100 galvas? Tur pietiktu ar 50. Rīgas domē 60 vietā pietiktu ar 30. Kas tad tiek darīts valsts labā? Nekas! Latviešu tautu savulaik padarīja par nabagiem, saistībā ar naudas maiņu, nolikvidēja kolhozus, cilvēkus laukos atstājot bez darba. Ja nepatika kolhozs, kāpēc nelika dibinātas kooperatīvās sabiedrības? Cilvēki dzīvotu laukos un daudz ko saražotu paši. Tad nevajadzētu ievest no Igaunijas un Lietuvas piena produktus.
Valsti apzaga arī ar “Parex” bankas starpniecību. Vai tad tautai bija jāglābj privāta banka? Mums ir viena valsts banka “Hipotēku un zemes banka”. Lai tad pašvaldības un visi valsts uzņēmumi glabā savu naudu šajā bankā. Valsts bankā nekas nepazudīs. Citādāk būs, ja pazudīs valsts. Mēs esam gatavi stutēt visu, kas ir privāts. Ja ir tā, tad kam mums valsts vajadzīga?
Lats – dārgākais pasaulē
Cilvēki ir nobijušies. Braucu pie ārsta uz Rīgu. Maksāju par procedūru, bet kvīti pretī nedod. Kur paliek šī nauda? Saka: kāpēc paši neprasām kvīti! Bet cilvēki baidās, ka otrreiz, ejot pie tā paša ārsta, kaut ko var izdarīt ne tā. Cilvēks nolemj piepelnīties. No nopelnītās naudas nodokļus ietur, bet līgumu par darbu neslēdz. Kur paliek šie nodokļi? Atbilde nav tālu jāmeklē – darba devējam kabatā. Kaut ko aizrādīt nozīmē – darbu nedabūt!
Baidos, ka drīz vien Latvijā viss būs pārdots ārzemniekiem. Uzņēmumus pārdodam citu pēc cita, arī lauksaimniecībā izmantojamās platības atvēlam ar vieglu roku. Pērnvasar biju aizbraukusi uz dzimto pusi. Māju pudurī, kur katrā mājā dzīvoja liels skaits cilvēku, tagad dzīvība ir tikai vienā mājā.
Brīnāmies, kāpēc visi brauc iepirkties uz Krieviju, kāpēc ieved preces no turienes. Lai to saprastu, pietiek papētīt valūtas kursu. Mūsu lats ir uztaisīts par visdārgāko valūtu pasaulē! Vai tad pie mums ir kaut kādas zelta vai naftas atradnes? Tas ir izdevīgi bankām, kas pelna uz naudas maiņas rēķina, nevis ražošanai. Iznāk, ja es ražoju preci, tad tā ir visdārgākā, tāpēc ārējā tirgū to grūti pārdot. Vienīgi zem pašizmaksas, bet tas ražotājam rada zaudējumus. Tad kāpēc pirkt dārgu preci pie mums, ja Krievijā tā ir ievērojami lētāka?
Šaubos, vai tad, kad Latvija pāries uz eiro, tiks saglabāts līdzšinējais lata kurss. Visticamāk, tad lata vērtība vispirms kritīsies. Vai tiešām Saeimā tikušajiem patiešām nav nekādas saprašanas no ekonomikas un finansēm? Nav saprašanas par to, kas šodien notiek Latvijā?
