SIA „Public Relations Holding” valdes priekšsēdētāja Jāņa Riņķa raksts “Smadzeņu skalošana” ir valsts pienākums” vedināja uz pārdomām. Padomju laikos piespieda mīlēt plašo Padomju Savienību. Uz gājieniem 1.maijā un 7.novembrī, kad svinēja Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas svētkus – visiem obligāti bija jāiet un “Slava Komunistiskajai partijai! Urrā!” bija jāsauc visiem. Un tiešām visi bija patriotisma pilni – sākot no oktobrēna un pioniera līdz pat komjaunietim un komunistam. Ja tā nenotika, nākamajā dienā labākajā gadījumā nācās stāvēt priekšniecības kabinetā, bet sliktākajā – tiki uzaicināts “uz kafiju” partijas komitejā.
Cieši tika kontrolēts, lai slepus nesvinētu Ziemassvētkus vai nelīgotu Jāņus. Lai, nedod Dievs, 18.novembrī kādā logā neliesmotu svecītes, vai vēl briesmīgāk – neparādītos sarkanbaltsarkanais karogs. 25.martā un 14.jūnijā latvietim, kas izgājis sūro Golgātas ceļu, savu sāpi vajadzēja paturēt pie sevis, tikai savā sirdī sūtot sveicienu tālajos Sibīrijas moku ceļos bojāgājušajiem – visiem mīļajiem, kas tā arī neatgriezās dzimtenē. Man šķiet, ka toreiz, esot padomju rāmjos, mēs savu Latviju kaut slepus, bet mīlējām vairāk. Vai tāpēc, ka aizliegtais auglis saldāks?
Arī uz ārzemēm padomijā neviens netika laists – viss kā aiz dzelzs aizkara. Tātad nebija iespēju pārbaudīt nedz to, cik biezs maizes rieciens ir Īrijā vai Lielbritānijā, vai arī smelties dažādas gudrības un zinības Amerikā vai vēl kādā citā toreiz tik ļoti nīstajā kapitālistiskajā valstī. Nekur nebija tik labi, kā daudzu tautību valstī – PSRS. Jā, 50 gadus padomju propaganda bija savos augstumos!
Bet nu ir brīvība, ir neatkarība. Bet kur paliek dzimtenes mīlestība? Vai tiešām arī tagad tā ir jāuzspiež? Vai mēs nespējam iemācīt saviem bērniem mīlēt dzimteni? Tagad spriež praktiskāk: bet ko šī valsts dod man, Latvijas pilsonim? Tagad ir plaša iespēja braukt turp, kur dod vairāk. Un te nu diemžēl nav nekāda sakara ar patriotismu. Dzird sakām: ja mūs nemīl valsts, kurā dzīvojam, tad kāpēc to mīlēt mums? Skan briesmīgi!
Runāt par to, ka kaut kādam institūtam jāpotē mīlestība pret dzimteni, arī šķiet nepieņemami. Tā taču ir sirds doma un izjūta. Tā ir tikko jaušamas trīsas tevī, dzirdot vārdu LATVIJA. Katrs to mēs izjūtam pa savam. Vai nu tas ir lāpu gājienā, vai pie Brīvības pieminekļa noliekot ziedus, vai turot cieši Latvijas karogu, kas lepni plīvo valsts svētkos, vai sveču liesmās, kas atsauc atmiņā karavīrus, kas atdeva savas dzīvības par brīvu Latviju. Arī tad esam lepni, ja plašajā pasaulē latvieši godam nes Latvijas vārdu. Bet ko tad, ja to nesaprotam, neizjūtam, ja kaut kā ir pietrūcis… Tur nekāds institūts ar entajiem lekciju cikliem, semināriem un konferencēm nelīdzēs. Ar varu nevar piespiest mīlēt…neko. Arī dzimteni.
