Šovasar, kad Valsts darba inspekcija tematisko pārbaužu
ietvaros apsekoja lauksaimniecības nozares uzņēmumus, aktuāls kļuva
jautājums – vai zemnieku saimniecības īpašniekam jāslēdz darba
līgums ar saviem ģimenes locekļiem, ja viņi palīdz saimniecībā?
Noskaidrot atbildi uz šo jautājumu palīdz Latvijas Republikas (LR)
likumdošanas normas par darba tiesisko attiecību dibināšanu.
Likuma
„Par Individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai
zvejnieka saimniecību” 11. pantā
noteikts, ka darba tiesiskās attiecības jādibina saskaņā ar darba
tiesisko attiecību regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Tātad
nepieciešamības gadījumā, ja tiek nodarbināti ģimenes locekļi,
jāizvērtē, vai starp zemnieku saimniecības īpašnieku
un viņa ģimenes locekļiem pastāv darba tiesiskās attiecības. Citiem
vārdiem, vai ģimenes locekļi par šo darbu saņem atlīdzību. Tādā
gadījumā, parakstot darba līgumu, darbinieks uzņemas zināmu
pienākumu izpildi darba devēja vadībā, pakļaujoties noteiktai darba
kārtībai un darba devēja rīkojumiem. Savukārt darba devējs uzņemas
maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt pienācīgus darba
apstākļus. Jāatceras, ka visi šie nosacījumi ir būtiski, jo darba
tiesisko attiecību pastāvēšana nav aplūkojama tikai no aspekta, vai
starp līdzējiem bijusi panākta vienošanās par darbu (konkrētu
darbību veikšanu) un atlīdzību.
2008. gada 10. oktobra Augstākās tiesas
spriedumā lietā Nr. A42270205 SKA-224/2008, kur izskatīts šāda
rakstura jautājums, tiesa skaidro:
„Pat ja ārēji izskatās, ka starp pusēm
pastāv darba attiecības, tomēr tās var arī nebūt Darba likuma
regulēšanas priekšmets. Piemēram, bērnu pienākums izpildīt mājas
darbus Civillikuma 183. panta nozīmē un saņemt apsolīto atlīdzību
nenozīmē, ka šādas darba attiecības pakļautas Darba likuma
regulējumam. Šīs jomas ir izņemtas no tiesību regulācijas, jo
likumdevējs ar tiesību noteikumiem ne vienmēr vēlas regulēt visas
sabiedriskās attiecības. Pat ja jēdzieniski šādas attiecības
atbilst likumā lietotajiem terminiem, tomēr, pirms izdarīt loģisku
slēdzienu par tiesību regulējuma attiekšanos uz dzīves situāciju,
jānoskaidro likuma regulējuma mērķi un intensitāte, tas ir, kādas
tipiskas sabiedriskās attiecības likumdevējs ir vēlējies noregulēt.
Ikdienā mēs bieži lietojam vārdus „darbs”, „izdarīt”, „strādāt”,
„atalgojums”, tomēr ne vienmēr ar to apzīmējam attiecības, ko
likumdevējs vēlējies noregulēt ar Darba
likumu.”
Aplūkojot likumdošanas normas, citēto tiesas spriedumu
un tos loģiski izvērtējot, var secināt, ka ikviens gadījums jāvērtē
individuāli. Piemēram, ja saimniecības darbības joma ir
piensaimniecība un īpašnieka sieva regulāri tajā strādā (teiksim,
slauc un baro govis), kā rezultātā visa saimniecībā „ienākusī”
nauda tiek tērēta kopīgi, tās noteikti tiks vērtētas kā darba
tiesiskās attiecības. Savukārt, ja šīs saimniecības bērni lasīs no
krūmiem ogas vai grābs rudenī lapas, vai savam uzturam palīdzēs
lasīt kartupeļus – tās par darba tiesiskajām attiecībām netiks
vērtētas arī tad, ja vecāki par šiem darbiņiem iedos bērniem
kabatas naudu.
Lauku uzņēmējus, kuriem
radušās neskaidrības vai jautājumi šajā vai citos darba tiesību vai
darba aizsardzības jautājumos, aicinu bez maksas konsultēties
Latvijas Darba devēju konfederācijas Vidzemes reģiona konsultāciju
centrā Valmierā, Garajā
ielā 7, kā arī zvanot pa tālruņiem 64233448 vai 28610420 vai sūtot
savus jautājumus uz e-pastu dagnija@lddk.lv. Tāpat labprāt atbildēsim arī uz citās
jomās strādājošu uzņēmēju jautājumiem.
Latvijas Darba
devēju konfederācijas reģionālo konsultatīvo centru darbība tiek
nodrošināta Eiropas Savienības Sociālā fonda projekta „Darba
attiecību un darba drošības normatīvo aktu praktiska piemērošana
nozarēs un uzņēmumos” 1. aktivitātes „Darba devēju konsultatīvo
centru izveide plānošanas reģionos un informācijas sniegšana darba
devējiem par darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības
normatīvo aktu praktisku piemērošanu” ietvaros.
