Jānis Vītols: “Es neatkāpjos no saviem mērķiem. Un tagad esmu apmierināts ar savu dzīvi Amerikā.”
Jāni Vītolu savulaik visi pazina kā Gulbenes basketbola komandas “Buki” kapteini. Pirms septiņarpus gadiem viņš devās prom uz Ameriku. Šobrīd Jānis kopā ar savu piecus gadus veco dēliņu Patriku Dāvi ir ieradies Latvijā, lai apciemotu ģimenes locekļus un satiktu draugus un paziņas.
– Kāpēc tu toreiz nolēmi doties prom?
– Tas viss notika diezgan pēkšņi. Jutu, ka basketbolā ienāk jauni spēlētāji un perspektīvas īsti vairs nav, “Baronā” vēl nedaudz paspēlēju un tad nolēmu, ka kaut kas ir krasi jāmaina. Vienā dienā izdomāju, ka jādodas prom. Tiesa, pēc kāda mēneša es jau domāju, ka jābrauc atpakaļ, jo bija ļoti grūti. Sākumā bija domāts, ka braukšu pie vienas paziņas uz Ņujorku, taču tur darba nebija, izdomāju, ka braukšu uz citu vietu, bet arī tur negāja viegli. Sveša valsts, kultūra… Taču pamazām, pamazām iedzīvojos. Varbūt, ja tā būtu Īrija vai Anglija, es būtu atbraucis atpakaļ, bet Amerika tomēr ir tik tālu, vienkārši bija jācīnās. Bija skumji, neviena savējā apkārt nebija, nevienu neinteresēja, kas ar mani notiek, bija vajadzīgs milzīgs gribasspēks, lai tiktu ar to visu galā, bet es to biju izlēmis. Parasti notiek tā – ja kaut ko izlemju, tā arī daru. Es neatkāpjos no saviem mērķiem.
– Vai tu tagad vēlreiz būtu ar mieru iziet tam visam cauri?
– Lai to visu sāktu no gala – diez vai. Protams, viss atkarīgs arī no tā, ar kādu mērķi tu turp brauc – ja pusgadu pastrādāt, tad tas ir citādāk, bet, ja tu brauc, lai iedzīvotos un kaut ko veidotu un darbotos, ir grūti. Diez vai es to uzņemtos. Varbūt arī gadi vairs nav tie. Jaunības dullumā varēja braukt, tagad jau esmu palicis vecāks, nosvērtāks un apdomīgāks.
– Bet vai kādreiz tu varētu atgriezties Latvijā?
– Nekas nav skaidri zināms. Arī Amerikā viss vienā dienā var apgriezties kājām gaisā, un varbūt Latvijā pēc kāda laika būs ļoti plašas iespējas.
(Vairāk lasiet 29.maija “Dzirkstelē” vai par maksu portālā)
