Pirms dažām dienām, satiekot senu paziņu, abas secinājām, ka mums arvien vairāk pietrūkst laika.
Jokojot bildām, ka zemeslode sākusi straujāk griezties, ka pašas savās darbībās esam kļuvušas gausākas, ka dzīvojam it kā pa nogriezni no pirmdienas līdz piektdienai. Piesaucām arī stresu, kas kļuvis par tik pierastu jēdzienu, ka ir pat nepieklājīgi to nepieminēt. Izrādās, arī zinātniski esot pierādīts, ka pēdējā laikā it visās dzīves jomās stresa līmenis patiešām pieaudzis. Tas kļuvis par valdnieku visur – gan darbā un mājās, gan sadzīvē un atpūtas brīžos. Varbūt tā ir bijis vienmēr, tikai šodienas modernās teorijas to īpaši uzcēlušas goda pjedestālā.
Tā vien šķiet, ka cilvēki savā aizņemtībā baidās kaut ko palaist garām, kaut ko nokavēt. Bet varbūt nemaz nevajag stresot, bet izšķirties par to, kas svarīgs, kas – mazsvarīgs, paturot prātā, ka viss nekad nav un nevar būt vienādi nozīmīgs. Arī man ne vienmēr izdodas ievērot šo ieteikumu, bieži krītu izmisumā, ka netieku ar visu galā, bet esmu pārliecinājusies, ka tas rada vēl lielāku jucekli. Ar grūtībām mēģinu sevi pieradināt pie domas, ka nekad nav iespējams paveikt absolūti visu, ko uzņemamies. Kāpēc apgrūtināt sevi ar pārlieku čaklumu, pavadot darbā neskaitāmas virsstundas? Neviens to nenovērtē, jo būt par darbaholiķi šodien ir norma. Dažkārt daudz lielāks ieguvums ir tās stundas, kas atlicinātas tuviem un mīļiem cilvēkiem, pašai sev.
