Valsts ir atzinusi par svarīgu ņemt vērā sabiedrības viedokli. Lai tie nepaliktu tikai tukši vārdi, jau sākot no 23. janvāra nevalstiskās organizācijas ir aicinātas piedalīties Valdības Rīcības plāna apspriešanā.
Arī Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO aktīvi iesaistījusies šai procesā, lai paustu cilvēku ar invaliditāti vajadzības un uzsvērtu tās aktuālās problēmas, ar kurām mūsu cilvēki ikdienā ir spiesti saskarties.
Diemžēl nācās sastapties ar izteikti noraidošu attieksmi pret NVO kā ekspertiem.
Jau dodoties uz Rīcības plāna sadaļas par Veselība, sociālie jautājumi, pensijas un darba samaksas jautājumiem apspriešanu, nācās secināt, ka tie iebildumi vai ierosinājumi, kuri nevalstiskajām organizācijām ir attiecībā uz Rīcības plānu, vairs pēc būtības neko mainīt nespēs, jo plāns jau bija Ministru Kabinetā apstiprināts.
Neskatoties uz šo situāciju, nevalstiskās organizācijas tomēr uzskata par pienākumu atbildīgajiem ministriju pārstāvjiem paust savu redzējumu un cerēt, ka tiks vismaz uzklausītas!
Un tā kārtējā Valdības rīcības plāna apspriešanas reizē 6.februārī, kurā tika izskatīti Bērnu, jauniešu, izglītības, kultūras, un integrācijas jautājumi, nevalstiskajām organizācijām nācās sastapties ar Izglītības ministrijas īpaši nelabvēlīgu attieksmi. Katrs jautājums, par kuru sabiedrības pārstāvji izteica viedokli, un katra problēma, uz kuru mēģinājām norādīt, sastapa vienotu Izglītības ministrijas pretestību. Piemēram, uz ieteikumu, ka būtu nepieciešams nodrošināt iespēju iegūt profesiju arī jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, saņēmām repliku, ka cilvēkiem, kuri, iespējams, nevalda pār sevi, nevar dot rokās āmuru vai cirvi.
Kāpēc nevalstiskās organizācijas no ministrijas redzējuma tiek saskatītas kā pretinieki, kuru viedoklis noteikti ir jāapstrīd, nevis jāmēģina ieklausīties un izmantot turpmākajā darbībā, tā arī palika neskaidrs. Situācija šķiet īpaši pārsteidzoša kontekstā ar jaunās Izglītības ministres uzstādījumu, ka sabiedrības viedoklis ir svarīgs ikvienā jautājumā.
Kamēr ministriju darbinieki nesapratīs, ka nevalstiskās organizācijas nav karojošā puse, bet profesionāli eksperti, kas spēj dot vislabāko izvērtējumu par savas mērķa grupas situāciju, Latvijā būs grūti runāt par sabiedrības un valsts pilnvērtīgām attiecībām.
