Kopš
2005. gada ir apstiprinātas dažādas pamatnostādnes, programmas un
konceptuālie ziņojumi, kuri izstrādāti, lai Latvijā
strādājošie mediķi būtu pieejami pacientu pieprasījumam
atbilstošā skaitā un kvalifikācijā, tomēr Valsts kontrole
revīzijā konstatējusi, ka šis mērķis ne tuvu nav sasniegts.
Kaut
arī Latvijā ārstu skaits atbilst Pasaules Veselības organizācijas
noteiktajam ārstu blīvumam uz 1000 iedzīvotājiem Eiropā,
tomēr realitāte liecina, ka
noteiktas
kvalifikācijas ārsti pacientiem, it īpaši reģionos, nav pieejami
vispār vai ir pieejami ļoti ierobežotā skaitā.
Plānošanas
dokumenti tiek izstrādāti, cilvēkresursu nodrošinājums –
aizvien nepietiekams
Revīzijā
secināts, ka pirms vairāk nekā desmit gadiem Veselības
ministrijas izvirzītais mērķis – veselības aprūpes sistēmu
nodrošināt ar cilvēkresursiem pieprasījumam atbilstošā skaitā
un kvalifikācijā – nav sasniegts. Arī šobrīd ir aktuālas
tolaik identificētās problēmas – nepietiekams māsu skaits,
ārstu un māsu disproporcija, liela nevienlīdzība ārstniecības
personu izvietojumā reģionos un Rīgā, nepietiekams atalgojuma
līmenis, neefektīva paaudžu nomaiņa.
Ārstu
speciālistu īpatsvars Rīgā un Pierīgā pieaug, bet to trūkums
reģionos ir vērojams visās specialitātēs. Situāciju reģionos
nav būtiski mainījuši arī Veselības ministrijas veiktie pasākumi
rezidentu piesaistē darbam ārpus Rīgas. Tāpēc Valsts kontrole
uzskata, ka Veselības ministrijai kopā ar pašvaldībām ir jārod
jauni risinājumi situācijas uzlabošanai, jo rūpes par veselības
aprūpes pakalpojumu pieejamību saviem iedzīvotājiem ir arī
pašvaldību atbildība.
Revīzijā
veiktā analīze liecina, ka nozarē trūkst vismaz 3,5 tūkst. māsu
un apmēram 300 vecmāšu. Tikai 65% no jauniem speciālistiem, kuri
ieguvuši kvalifikāciju, pēc diploma saņemšanas paliek Latvijas
darba tirgū, un tikai 52% māsu un 54% vecmāšu pēc studiju
pabeigšanas uzsāk darba gaitas Latvijā. Arī paaudžu nomaiņa
nenotiek efektīvi – 55% ārstniecības un atbalsta personu ir
vecumā virs 50 gadiem.
Atalgojums
ir būtisks aspekts, lai mudinātu jauniešus veidot karjeru
veselības aprūpes nozarē un saglabātu esošos cilvēkresursus,
tāpēc Veselības ministrija jau 2009.gadā plānoja būtisku
vidējās darba samaksas palielinājumu ārstniecības personām.
Tomēr tikai 2018.gadā sperti pirmie nozīmīgie soļi darba
samaksas palielināšanā. Šāda ilgstoša nevērība ir radījusi
ārstniecības personu trūkumu un negatīvi ietekmējusi arī
profesijas prestižu.
Medicīniskās
izglītības attīstība pietiekami nerisina nozares cilvēkresursu
problēmas
Nozares
vajadzībām atbilstoša profesiju reglamentācija ir pamats
izglītības sistēmas veidošanai. Revīzijā konstatēts, ka
Latvijā veselības nozarē ir divreiz vairāk reglamentēto
profesiju nekā Lietuvā un Igaunijā, savukārt specialitāšu,
apakšspecialitāšu un papildspecialitāšu ir apmēram 1,5 reizes
vairāk.
Valstī
joprojām netiek īstenota koordinēta un nozares vajadzībām
atbilstoša pamatstudiju vietu plānošana, jo augstskolas, kas
sagatavo ārstus, atrodas divu resoru – izglītības un veselības
– padotībā, savukārt rezidentu studiju vietu plānošana ir
Veselības ministrijas pārziņā. Līdz ar to netiek novērsta
situācija, ka valsts budžeta finansēto veselības aprūpes
pamatstudiju absolventu skaits ir lielāks nekā rezidentūras
studiju vietu skaits, un nav panākta izglītībai pieejamo
ierobežoto valsts budžeta līdzekļu mērķtiecīga izmantošana.
Revidenti
vērš uzmanību, ka Latvijas jaunie ārsti darba tirgū nonāk
vēlāk. Latvijā daudzu ārstu specialitāšu rezidentūras studiju
ilgums pārsniedz Direktīvā par profesionālo kvalifikāciju
atzīšanu noteikto minimālo ilgumu, kamēr Lietuvā un Igaunijā
tas vairākumā gadījumu atbilst minimālajam studiju ilgumam.
Māsu
ienākšanu un mobilitāti darba tirgū apgrūtina sarežģītā
medicīnas māsu profesijas iegūšanas un sertifikācijas sistēma.
Māszinību izglītības sistēma sagatavo dažādu izglītības
līmeņu medicīnas māsas, turklāt māsu specializācija ir
sadrumstalota. Māsu izglītību Veselības ministrija nākotnē
plāno pilnveidot, izveidojot māsas profesijas pamatspecialitāti –
vispārējās aprūpes māsa.
Sertifikācija
un resertifikācija – pārskatāma un būtiski uzlabojama
Lai
patstāvīgi nodarbotos ar ārstniecību konkrētā specialitātē,
ārstniecības personai ir ne tikai jāreģistrējas ārstniecības
personu
reģistrā, bet ir jāiegūst arī sertifikāts,
kas apliecina personas
profesionālo sagatavotību.
Tomēr
revidenti norāda, ka pirmreizējas sertifikācijas procedūra
ārstniecības personām, kuras vēlas iegūt sertifikātu noteiktā
specialitātē uzreiz pēc profesionālās kvalifikācijas iegūšanas,
ir formāla un rada nevajadzīgu slogu, jo iegūtā teorētiskā un
praktiskā izglītība un pieredze gan izglītības studiju noslēguma
pārbaudījuma brīdī, gan sertifikācijas eksāmena brīdī
neatšķiras, tomēr jaunajiem speciālistiem ir jākārto divi
eksāmeni.
Ārstniecības
personai ik pēc pieciem gadiem ir jāatjauno sertifikāts – jāveic
resertifikācija. Tomēr noteiktās resertifikācijas prasības ir
formālas, tās daļēji vai pat sistemātiski netiek ievērotas, jo
ne visas sertifikācijas institūcijas pārbauda ārstniecības
personas uzrādīto informāciju par pieredzi specialitātē, ne
visām ārstniecības personu specialitātēm ir izstrādāti
profesionālās darbības vērtēšanas kritēriji.
Revidenti
vērš uzmanību, ka šobrīd nav iespējams anulēt ārstniecības
personas sertifikātu gadījumā, ja ir būtiski pārkāpti
profesionālo darbību reglamentējošie normatīvie akti un ētikas
normas, jo nav izveidota sadarbība un informācijas apmaiņa starp
Veselības inspekciju, kas konstatē pārkāpumus, un sertifikācijas
institūcijām, kuras ir tiesīgas anulēt piešķirtos sertifikātus.
Cilvēkresursu
attīstības jomas pilnveidošanai Valsts kontrole Veselības
ministrijai ir sniegusi 19 ieteikumus veselības aprūpes pakalpojumu
pieejamības uzlabošanā, profesiju un specialitāšu
reglamentācijas pārskatīšanā, medicīniskās izglītības
pilnveidošanā, sertifikācijas un resertifikācijas organizācijas
uzlabošanā, Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta
personu reģistra jēgpilnā izmantošanā.
