Arvien vairāk pārliecinos, ka tad, ja kāds cilvēks šodien par kaut
teiks, kas tas ir “balts”, tad atradīsies desmit citu, kas
apgalvos, ka tas ir “melns”.
Tā vietā, lai cilvēks cilvēkā saskatītu labo, tiek meklēts tikai
sliktais. Ja kādam dzīvē veicas, tad būs citi, kas neskoposies ar
baltu skaudību. Pat tad, ja cilvēks būs iegādājies jaunu mēbeli,
būs tādi, kas tā vietā, lai priecātos, ka otram cilvēkam ir
izdevies nopirkt kaut ko jaunu, skaudīgi izmetīs: ”Nezina, kur
naudu likt! Droši vien tā nav nākusi godīgā ceļā?” un tamlīdzīgi.
Tā vien šķiet, ka cilvēki par citiem visu zina daudz labāk nekā
paši par sevi. Atliek par cilvēku uzrakstīt kaut ko labu, tūlīt būs
tādi, kas šo cilvēku nosauks par zagli, idiotu vai vēl ko citu.
Uzskatu, par zagli cilvēku nosaukt var tad, ja tas ir juridiski
pierādīts, bet idiots ir garīgi slims cilvēks, kam nepieciešama
ārstēšanās. Neviens neesam “dimanta oliņa”, katram ir labās un
sliktās īpašības. Arī man, tomēr neuzskatu par drosmīgiem tos, kuri
interneta portālā, slēpjoties aiz segvārdiem, savos komentāros
izgāž žulti pār otra cilvēka galvu. Lai paliktu neredzams un
neatpazīstams, īpaša varonība nav vajadzīga. Šaubos, vai kādam
komentāru autoram ir tik daudz drosmes, lai aizietu uz pagasta
pārvaldi, domi, iestādi vai uzņēmumu, nostātos konkrētās personas
priekšā un atklāti paustu savu viedokli par viņu, nevis anonīmi
norādītu, cik laba vai slikta ir, lūk, tā sieviete pelēkajā
kostīmā, sarkanajā blūzē vai vīrietis baltajā kreklā. Tā vien
šķiet, ka daļa sabiedrības labi jūtas tikai tad, ja ir izdevies
kādu nomelnot. Varbūt mēs dzīvotu daudz labāk, ja vairotu labās,
nevis žultainās domas par citiem. Pamēģināsim!