Gada pati īsākā nakts jau pagājusi, tā bija nakts uz otrdienu. Pēc seno latviešu tradīcijām vasaras saulgrieži svinami naktī uz 22.jūniju. Tātad vakar bija tā diena, kas izstiepusies visā garumā – līdz par 17,5 stundām -, un tagad vārti vasarai ir vaļā! Rītdienas Līgovakars un Jāņu diena atnāks, kad gaišais diennakts laiks būs kļuvis par dažām sekundēm īsāks, bet pēc mēneša saules spīdēšanas ilgums būs jau par aptuveni stundu mazāks.
Līgosvētki visiem ir kopīgi un reizē katram savi. Tomēr svētku būtībai nav nekā kopīga ar komerciālo pirkšanas – pārdošanas drudzi, kas tendēts uz tautas nodzirdīšanu, pārtikas izpārdošanu vairumā, atkritumu ražošanu un neizbēgamo vides piesārņošanu. Šo svētku būtība nav arī plašos masu pasākumos.
Manuprāt vasaras saulgrieži ir intīmi un ļoti personiski ar pašu tuvāko cilvēku klātbūtni, ar uguns rituālu, ar pēršanos pirtī, ar dzīvā ūdens pieskārienu, basām kājām iebrienot norasojušā zālē vai ar visām šīm izjūtām dziļi sirdī, pat ja svētki sagaidīti vienatnē, skandējot līgodziesmas.
Varbūt vislabāk šos svētkus spēj izjust un saprast tie, kam vēders kurks pēc laba prāta vai piespiedu kārtā. Gavēšana ļauj atvērties, attīrīties čakrām, lai izjustu vienotību ar dziedinošajiem dabas spēkiem. Varbūt pat dažam laimējas ieraudzīt papardes ziedu.
Latviešu folklora vēstī, ka paparde zied “sudrabiņa ziediņiem” vai kā “zelta poga” papardes devītā žuburā. Enerģiju, ko cilvēks sajūt, ieklausoties dabas ritmos, gribas nosaukt vārdā, attēlot vīzijā, lai tā kalpotu kā aizsardzība, garīgs spēks un atbalsts cilvēkam visu gadu. Līgo!
