Šodien ir grūti noticēt solījumiem, jo bieži vien tie ir tikai uz papīra. Arī vēlamais daudzkārt tiek uzdots par esošo, piemēram, Latvijas ekonomikā esot vērojama izaugsme, notiekot rūpniecības atgūšanās, palielinoties eksporta apjoms un tamlīdzīgi.
Var jau būt, ka šādas iezīmes ir, bet, manuprāt, par izaugsmi var runāt tikai tad, kad ir ražošana.
Atvaļinājumā, uzturoties arī ārpus novada robežām, diemžēl nesaskatīju īpaši daudz piemēru tam, ka darbību atsākuši slēgtie ražošanas uzņēmumi, ka atdzīvojušies kādreizējo rūpnīcu korpusi un gādīgas lauku uzņēmēju rokas likušas atkāpties aizaugušajām savulaik meliorētajām platībām, tās pārvēršot labības laukos. Ar to vien, ka viens vai otrs cilvēks šajā laikā ir pievērsies zāļu tēju tirdzniecībai vai grīdas mazgājamo līdzekli gatavo no govju mēsliem, vēl nav līdzēts.
Arī niecīgais procents, kas it kā liecina par bezdarba samazinājumu, šķiet smieklīgs pret to skaitli, kas pierāda, cik daudz cilvēku joprojām izmisīgi meklē darba iespējas, bet, tās tā arī neatraduši, aizbrauc no Latvijas.
Klausos politisko partiju līderi debatēs un atbildēs uz valsts iedzīvotāju jautājumiem, bet neko vairāk par mums visiem jau zināmo problēmu uzskaitījumu nesadzirdu. Neviena konkrēta piemēra, kāda būs rīcība, lai visu vērstu uz labu. Kamēr vieni izaugsmi veido uz papīra, tikmēr vienkāršā tauta palīdz cits citam, piepildot pārtikas pakas, ziedojot naudu veselību un mājvietu zaudējušiem. Šī labdarība ir apliecinājums, ka spēks ir nevis politiķu solījumos, bet vienkāršās tautas savstarpējā palīdzēšanas spēkā.
