Iveta Grigule, Saeimas
deputāte (ZZS) Jūlijā vairākās
intervijās izvirzīju ierosmi par to, ka varu jādod tautas rokās un
rosināju ideju par vēlēšanu sistēmas kardinālu maiņu Latvijā. Liels
prieks, ka ierosme raisījusi diskusiju sabiedrībā un, kas ļoti
būtiski, apspriešanu arī politiķu vidū. Savu viedokli par to ir
izteikuši politikas smagsvari. Pirmais diskusijā iesaistījās Valdis
Zatlers, augusta sākumā aicinādams mainīt Latvijā vēlēšanu sistēmu
un pāriet uz Igaunijas vēlēšanu modeli, kas, viņaprāt, celtu
politiķu atbildību, jo stiprinātu saikni ar vēlētāju. Pirms nedēļas
par šo jautājumu savu viedokli izteica arī Ivars Godmanis, kurš kā
vislabāko redz Lietuvas modeli, kas rosinātu lielāku tautas
līdzdalību politiskajos procesos. Gan
Zatlera, gan Godmaņa kungi ir ne tikai partiju līderi, bet arī
ideoloģijas veidotāji, un autoritātes. Tas vieš cerību, ka caur
dažādiem viedokļiem nonāksim līdz
rezultātam.
Kāpēc vispār vajadzīga
šī diskusija par vēlēšanu sistēmas maiņu
un kāpēc tā jāmaina? Lai runā skaitļu un faktu
argumenti. Neatkarīgi no tā, kas parlamentu vadītu, vai tur ir daudz
jaunu seju, vai tie paši „vecie vēži”, bet ar apskaužamu
regularitāti gadiem ilgi Saeimas darbu atzinīgi vērtē ne vairāk kā
10-12% vēlētāju, reizēm viņu ir vēl mazāk. Vai 90 procentu
neapmierinātība par kaut ko neliecina? Uzskatu, ka pašreizējā
vēlēšanu sistēma nedod nekādas garantijas, ka jaunievēlētajā 11.
Saeimā neatsāksies vecie tikumi, ka balsojumi būs atkal tautai
nesaprotami un neizskaidrojami, nevis pēc sirdsapziņas, bet gan
diriģējoša īkšķa kustībām. Būtībā tieši proporcionālā vēlēšanu
sistēma rada plaisu starp tautu un varu, jo starpā ir iespraukušās
partijas ar deputātu sarakstiem. Ja mēs nemainīsim vēlēšanu
sistēmu, ja necelsim deputāta atbildības līmeni, ja neatdosim varu
tautai, tad var tikt sagrautas pašas lielākās un lolotākās cilvēku
cerības, kuras saistās ar nākošo Saeimu.
Ko es ierosinu? Mana
priekšlikuma būtība ir vienkārša. Jādod iespēju cilvēkiem vēlēt
parlamentu nevis no partijās rediģētām
listēm, bet patiešām SAVUS deputātus, pa vienam no katra apgabala.
Ja saglabājam patreizējo deputātu skaitu, tad šādi apgabali Latvijā
varētu būt simts. Ja sadalām visu Latvijas balstiesīgo pilsoņu
skaitu ar simts vēlēšanu apgabalu skaitu, tad rezultātā iegūstam
to, ka katru deputātu tiešās vēlēšanās ievēlētu apmēram piecpadsmit
tūkstoši apgabalā dzīvojošie vēlētāji. To sauc par mažoritāro
vēlēšanu sistēmu.
Bet
tagad par abu politisko „lauvu” priekšlikumiem. Zatlera kunga
ierosinātā Igaunijas vēlēšanu sistēma ir
mums pierastās vēlēšanu sistēmas
modifikācija. Līdzīgs ir arī deputātu skaits
– 101. Tikai
mūsu piecu vēlēšanu apgabalu vietā, igauņiem tādu ir divpadsmit.
Tas būtu solis uz priekšu, jo vēlēšanu apgabali būtu mazāki, līdz
ar to ievēlētajiem deputātiem jābūt atpazīstamākiem un tāpēc
iespējami biežāk jāparādās pie vēlētājiem. Taču šis modelis
neatrisina būtisku lietu. Pilnībā saglabājas partiju sistēma un
netiek dota iespēja izvirzīt un ievēlēt apgabalā dzīvojošus
cienījamus un bezpartejiskus cilvēkus. Līdz ar to reālā vara tāpat
kā patreiz paliktu partijām, nevis tautai.
Godmaņa kunga
aizstāvētais Lietuvas modelis arī ir veiksmīgāks par mūsējo.
Lietuvā ir 141 deputāts –
70, tāpat kā šobrīd pie mums, tiek
ievēlēti no partiju sarakstiem, bet 71 tiek ievēlēts kā manā
priekšlikumā – katram cīnoties savā
vēlēšanu apgabalā. Tas arī ir šīs jauktās vēlēšanu sistēmas
lielākais pluss – tiek dota iespēja izvirzīt neatkarīgus
kandidātus, kas Lietuvā ļāvis politikā darboties vairākiem visā
valstī atzītiem valstsvīriem, ko tauta, apmierināta ar viņu
darbību, pārvēlē vēl un vēl, un kuri patiesi rūpējas par savu
pilsētu vai novadu. Bet Lietuvas modelis, lai arī labāks, ir
iespējams tikai kā pārejas modelis, jo tam ir nopietnas „ēnas
puses”. Jāņem vērā, ka pusi no deputātiem ievēl no partiju
sarakstiem, un tie partiju pārstāvji, kuri iepriekš ir strādājuši
godam, tiek ievēlēti arī no mazajiem vēlēšanu apgabaliem. Rezultāts
ir tāds, ka arī šajā variantā, lai arī mazāk, bet noteicošā loma ir
partijām, nevis tautas tieši ievēlētajiem cilvēkiem. Tāpēc uzskatu,
ka vislabākā ir pilnīga atteikšanās no partiju sarakstu vēlēšanu
principa un pilnīga pāreja uz manis ierosināto mažoritāro vēlēšanu
sistēmu. Tā ir plaši praktizēta, vispārpieņemta vēlēšanu kārtība
valstīs, kuru demokrātiskumu
neviens neapšauba – Francijā, ASV,
Kanādā, Austrālijā, Lielbritānijā u.c., kopskaitā 68 pasaules
valstīs. Un šādu izmaiņu rezultātā visvairāk iegūtu Cilvēki. Ja
deputātu ievēlētu no neliela apgabala, tad viņš ik nedēļu tiktos ar
saviem vēlētājiem, stāstītu, skaidrotu, prasītu padomu un atļauju
rīkoties tā un nevis citādi. Katrā balsojumā vēlētāji viņu cieši
„turētu pie pogas”. Lai cik sena ir mūsu Satversme, bet pat tur nav
teikts ne vārds par to, ka deputātiem jānāk tikai no partiju vidus.
Būtu vienkāršāk arī atsaukt deputātu, kurš sagrēkojis vai
neapmierina vēlētājus, kurpretī mūsu pašreizējā sistēmā tas vispār
nav iespējams!
Kāpēc šīs diskusijas par vēlēšanu sistēmas maiņu līdz šim
gājušas tik grūti? Šādai vēlēšanu sistēmas reformai ir liela
pretestība dažu politisko partiju vidū. Šīm partijām nepatīk, ka
mažoritāru vēlēšanu ceļā būtu jāpanāk simts atsevišķu kandidātu
ievēlēšana, nevis tikai piecu sarakstu uzlikšana vēlēšanās, kā ir
tagad – respektīvi, vajadzētu 100 lokomotīves, nevis vienu vai
piecas. Un tam daudzas partijas nav nedz tik stipras, nedz
sazarotas un iesakņotas novados – tām ir labi tā, kā ir. Un ir tā,
ka Rīgas birojā nolemj, kurš kandidāts būs labs lauku
cilvēkam.
Esmu pārliecināta, ka šajā lietā būs izmaiņas. Kas par to
liecina? Situāciju varētu ietekmēt tas, ka iesaistās politiskie
līderi. Jācer, ka arī 11. Saeimā vairākumā būs vēlēšanu sistēmas
izmaiņu rosinātāji politiķi. Otrkārt, par šo jautājumu savs
viedoklis ir arī Eiropai. Šajās dienās Eiropas Drošības un
Sadarbības organizācija (EDSO) atkārtoti ir paudusi, ka Latvijā
būtu jādod iespēja vēlēšanās kandidēt neatkarīgiem, pie partijām
nepiederošiem cilvēkiem. Treškārt, citēšu, ko par šo lietu saka
Valsts kontroliere Inguna Sudraba, kuras viedoklī cilvēki ieklausās
– „Mūsu valstī būtu noderīgi ieviest jaunu vēlēšanu kārtību – tādu,
kura dotu iespēju balsot arī par konkrētu cilvēku, nevis visu
politisko spēku kopumā”. Bet pats galvenais būtu jaunievēlētā
parlamenta labā griba un pozitīvā vēlme atdot varu tautai un
uzlabot cilvēku dzīvi.
