Ja tā, tad tev mutē vajag zobus! Plīst vai lūzt, bet vajag, esi bagāts vai nabags – vajag zobus, ja gribi vēl mīlēt un ciest un mīlēts/mīlēta tapt!
Kad zobi sāk melnēt, drupt un birt kā pārgatavojušās mellenes, par vēlu ir atgādināt, ka vajadzēja regulāri lietot zobupastu un birsti, retāk dzert kafiju un atmest smēķēšanu. Kā smejies, patiesībā zinātniski ir pierādīts, ka zobu cietība un krāsa ir atkarīga no iedzimtības jeb gēniem. Kam nav paveicies šajā ziņā, tiem talkā nāk zobārsts, kas balina, labo un pat nomaina zobus jūsu mutē. Taču – par kādu cenu? Lūk, tas ir jautājums.
Te man kāda tautiete ar pseidonīmu “slimie zobiņi” sūdzas. Zobārsti paaugstinot savu pakalpojumu cenas, kad, kam un kā grib. Kvalitāti gan nepaaugstinot un čekus labprātāk nedodot nekā dodot.
“It kā viņiem ir kvalitatīva aparatūra, materiāli, bet plombes krīt ārā kā sapuvušas – dažreiz pēc divām nedēļām kā ieliktas, pēc mēneša, bet citkārt pat uzreiz. Jāiet atkal pie zobārsta. Šoreiz par brāķa labošanu naudu nedrīkstētu prasīt, bet prasa gan. Varbūt ne pilnu summu, bet vienalga kaut cik ir jāmaksā,” saka nelaimīgā paciente.
Tā nu sanākot, ka zobārsta darbam nav nekādu garantiju. Reiz šai nelaimīgajai gadījies sēdēt zobārsta krēslā brīdī, kad negaidīti pārbaudē ieradies Valsts ieņēmumu dienests. Pacientes mutē tobrīd urbis sācis drebēt. Tātad ir tomēr kādi augstāki spēki, no kā zobārstam bail. Lai slavēts Visvarenais!
Uzskatu, ka cilvēks pats var sev palīdzēt… Vienkārši – mazāk jāsmaida, nav jāvirina mute. Slimos zobus var izsist, izraut pa sentēvu metodei, bet varbūt pat urbt un labot. Ir citi priekšlikumi? Ja nu mēs boikotētu zobārstus, ko tad šie iesāktu? Vot!
