Man arī ir, ko teikt par “mātēm dzeguzēm”, kuras bija, ir un būs, kuras vilinājušas, vilina un vilinās mūsu vīrus projām no ģimenēm. Bet ne jau par to ir stāsts.
Arī manējo aizvilināja. Arī es jūtu karstumā iesniedzu šķiršanos, pati samaksāju tos nolādētos 100 latus tiesā, bet… Tad tikai sākās. Jā, arī mans vīrs aiz naida par manu rīcību ņēma un apprecēja “dzeguzi”, arī viņš kļuva par tēvu svešiem bērniem, savējos aizmirsdams. Bet ne uz ilgu laiku. Pat grūti aprakstīt vārdos to, kas sākās vēlāk.
Vispirms mani izsauca uz policiju. It kā par to, ka es sava bijušā vīra jauno sievu apmelojot, izplatot par viņu neķītras baumas, ka viņa “dzeguze”, svešu vīru pavedēja, ģimeņu jaucēja. It kā es vai mūsu meita anonīmas vēstules par šo esot uz pagastmāju sūtījusi.
Pilnīgas muļķības! Neko tādu netiku darījusi ne es, ne mūsu meita! Un tas viss sakrita ar laiku, kad bijušais vīrs sāka sēdēt uz manām trepēm un lūgties, lai ielaižu mājās. Pat dzīvokļa atslēgu nācās nomainīt. Viņš to nezinādams, manas prombūtnes laikā centās atslēgt durvis un nolauza atslēgu. Pēc tam nedēļu dzīvoju ar neslēdzamām durvīm, jo pats jau nevīžoja slēdzeni nomainīt.
Tā kā mans dzīvoklis ir pirmajā stāvā, vīrs viennakt ņēma un iekāpa istabā, pareizāk sakot, mūsu laulības gultā pa atvērto logu, kuru biju atstājusi vaļā, lai dzīvoklis vēdinās. Tagad atkal esam kopā. Oficiāli viņš vēl nav izšķīries no savas jaunās sievas, bet nav jau arī nekādas jēgas steigties. Es nemaz nevarēju iedomāties, ka ir tik forši salaist ar precētu vīrieti, kurš nav mans vīrs un reizē tomēr ir!
