Viņš krāj, pēta, sistematizē faktus un mājās raksta grāmatu par vēsturi, komentējot kultūrvēstures materiālus, kas ir viņa personiskajos krājumos. Gulbenietis Aivars Začs dzīvo pasaulē, kur vienuviet pagātne un tagadne.
“Mani interesē lietas ar kultūrvēsturisku nozīmi, kuras raksturo sava laika gaumi un sadzīves tradīcijas, piemēram, fotogrāfijas, pastkartes, dažādi dokumenti. Sevišķi mani interesē militārā vēsture – tās simbolika un atribūtika,” stās”ta viņš.
Aivara ikdiena paiet mājās, kopā ar mammu Lūciju viņi rūpējas viens par otru un abi kopā – par kaķi Ufo. Aivara meitai Sanitai Začai ir 24 gadi, viņa strādā ārzemēs. Ar meitu tēvs sazinās ar interneta palīdzību. Aivars saka, ka internets ir vienreizējs instruments, kas nojauc jebkādas robežas, distances, jo nu ikviens jebkur ir sasniedzams un ar interneta palīdzību ir paplašinājušās iespējas informācijas ieguvē.
Dzimis Kosmonautikas dienā
Viņš ir dzimis 1959.gada 12.aprīlī – Kosmonautikas dienā. Pēc izglītības – fotogrāfs. Šo specialitāti apguvis ar izcilību. Kādreiz sapņojis studēt kinoinženēriju Pēterburgā, bet tomēr to neīstenoja. Piecus gadus strādājis par fotogrāfu Gulbenē. Pēc tam sešus gadus strādāja par ekspertu policijā un studēja Policijas akadēmijā, līdz 1991.gadā cieta ceļu satiksmes negadījumā, braucot ar dienesta motociklu. Aivars guva traumu, kas viņam liedz iespēju staigāt. Viņa hobijs – kultūrvēsture un dažādu vēstures liecību krāšana – tagad kļuvis par ikdienas nodarbi. Interese par vēsturi pārmantota no tēva – Jāņa Zača. Viņš bijis Gulbenē pazīstams kurpnieks ar neparastu vaļasprieku – monētu kolekcionēšanu.
Tagad pastāvīgi Aivars ir sarakstē ar muzejiem, daudziem ir iedāvinājis šo to no saviem krājumiem. Viņš pašmācības ceļā ir apguvis ne tikai darbu pie datora, bet arī angļu valodu (mācoties skolā, viņš bija “vācietis”), jo tajā var iegūt daudz informācijas. Viņš draudzējas ar tiem ļaudīm, kam ir līdzīgas intereses.
Izzina lietu vēsturi
“Nav vienkārši izzināt lietu vēsturi, noskaidrot to biogrāfiju. Jāpēta visdažādākie rakstiskie avoti, jāmeklē dokumenti, jākontaktējas ar līdzīgu interešu ļaudīm. Visa gūtā informācija ir jāsistematizē pēc izvēlētajiem kritērijiem. Sevī jāattīsta arī vēsturiskā laikmeta izjūta. Jāņem vērā, ka vēstures notikumu atspoguļojumu gandrīz vienmēr stipri ietekmē valdošās varas ideoloģiskie norādījumi,” saka Aivars.
Viņš vadās no pieņēmuma, ka vara vienmēr grib gūt labumu, tāpēc secina, ka dokumenti nav īsti jeb patiesi, tie ir mērķtiecīgi. “Tas spilgti jūtams, atrodoties robežšķirtnē starp divām lielām kultūrām – Rietumiem un Austrumiem. Latvija ir izteikta vidutāja, tai zināmi abi totalitārie režīmi, kas Baltijā ienesti ar sarkanarmiešu karaspēku 1919., 1940. un 1944. līdz 1945.gadā, bet ar vācu karaspēku – 1941.gada jūnijā,” saka Aivars.
Izmanto zinātnisku pieeju
Vienas un tās pašas vēstures problēmas mēs komentējam vai pat pētām katrs no sava skatpunkta, izmantojot katrs savus ieskatus, domāšanas virzienus. Par to ir pārliecināts Aivars. Viņš uzskata, ka rezultātā iegūstam tikai fragmentus, atsevišķus faktus, kas jāsakārto kritiskā izlasē no tālās pagātnes ieplūst tagadnē. Atbildes viņš meklē, izmantojot dažādas vēstures palīgnozares – heraldiku, paleogrāfiju, metroloģiju, emblemātiku, faleristiku. Liela nozīme informācijas ieguvē ir internetam. Svarīgi arī papildināt personisko bibliotēku ar vērtīgām grāmatām – vārdnīcām, enciklopēdijām, uzziņas krājumiem.
Nav jau tā, ka Aivars vēstures faktus censtos padarīt bezkaislīgus. Tieši otrādi. Viņu saviļņo emocijas, kas ir šajos faktos. Lūk, foto, kur 1924.gadā Latvijas armijas karavīri svinīgi solās kalpot Latvijai. Aivars uzmeklē šā solījuma tekstu, lasa un grib tā saturu pavēstīt plašākam lasītāju lokam.
“Kā Latvijas Republikas karavīrs es svinīgi apsolos sargāt Latvijas valsts drošību, neaizskaramību, Satversmi, likumus un iekārtu pret visiem, kas to apdraud, netaupot savus spēkus un dzīvību, būt uzticīgs tās likumīgai valdībai, izpildīt pēc sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem likumīgi ieceltiem priekšniekiem. Šo svinīgo solījumu apliecinu ar savu parakstu.”
Sirdij mīļais 7. Siguldas kājnieku pulks
Par Latvijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulku (dibināts 1919.gada 20.jūnijā, pastāvēja līdz 1940.gada 31.oktobrim), kas bija Latvijas divīzijas daļa, Aivars var stāstīt daudz un sirsnīgi. Jo vairāk tāpēc, ka šā pulka vēsture ir saistīta ar Vecgulbeni. Pulka devīze – “Šauj, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev’ brīvīb’s karā sauc!”.
7. Siguldas kājnieku pulka 3. Tukuma bataljona štābs atradās Vecgulbenes pilī. No 20.gadsimta divdesmitajiem gadiem saglabājušās fotogrāfijas, kas ir apliecinājums šim faktam. Par to jāpateicas tālaika fotogrāfam K.Trušem. Tolaik viņa fotodarbnīca atradās tieši Vecgulbenes muižas Baltajā pilī, turpat, kur bija dislocēta armija. Daudzus notikumus armijas dzīvē fiksēja fotogrāfs, visticamāk, pēc savas iniciatīvas. Viņš uzņēmis arī karavīru un virsnieku portretus, grupu fotouzņēmums.
