Kamēr Latvijas valdības pārstāvji
lemj par piemērotāko rīcības plānu Krievijas embargo izraisīto
seku novēršanai un Latvijas piena pārstrādātāju un eksportētāju
atbalstam, piena ražotājiem ir vairākas izvēles: ļauties panikas
un bezcerības sajūtai, pacietīgi gaidīt uz valsts rastu
finansiālu atbalstu ražotājiem piena iepirkuma cenas straujas
lejupslīdes apstākļos, vai veikt savās saimniecībās konkrētas
darbības krīzes pārvarēšanai.
Nav šaubu, ka valdības lēmumi un
taktiskie soļi sekos, bet skaidrs ir viens, ka Latvijas zemnieku
interešu lobēšana Eiropas īpašo krīžu fonda līdzekļu
apgūšanai nav vienas dienas vai nedēļas jautājums. Tāpat arī
jauni noieta tirgi nav atrodami īsā laikā, tas prasa izpēti un
sadarbības partneru piesaisti. Bet dzīvnieki ir radīti piena
ražošanai, tos nevar izslēgt kā iekārtu uz laiku, lai
iedarbinātu pēc situācijas noregulēšanās. Tāpēc katram
lopkopim ir jādomā par to, ko viņš kā dzīvnieku turētājs var
reāli darīt savā labā jau tagad un uzreiz.
Spriežot pēc medijos izskanējušās
informācijas, noskaņojums zemnieku vidū, ne bez pamata, ir gana
depresīvs: vairums lopkopju kā vienīgo izeju redz vai nu
ganāmpulka likvidēšanu, vai nu piena izliešanu grāvī
pārprodukcijas dēļ. Ir izskanējušas arī idejas par govju
ilglaicīgu cietstāvi.
No veterinārārsta viedokļa, govju
ilgstoša cietstāve un citi eksperimenti ar dzīvnieku veselību, kā
metodes realizējamā piena apjoma samazināšanai ir vērtējamas
negatīvi vairāku faktoru dēļ. Ir pieņemts govij piešķirt
„atelpas brīdi” divus mēnešus pirms teļa dzimšanas.
Dzīvniekam ilgstoši atrodoties piespiedu cietstāvē var rasties
dažādas veselības problēmas, piemēram, aptaukošanās, kuras
rezultātā būs dzemdību sarežģījumi un problēmas ar dzīvnieka
turpmāku apsēklošanu. Krīze nebūs mūžīga. To dzīvnieku
veiktspēja un ražība, kuru ekspluatācija kādu brīdi ir bijusi
profesionāli nepārdomāta, būs neapmierinoša un ierobežota.
Katram fermerim ieteiktu ieviest
individuālu krīzes pasākumu plānu ar mērķi samazināt ražošanas
izmaksas, ko rada konkrētas vispārzināmas situācijas ganāmpulka
pārvaldībā. Proti, šobrīd ļoti skaidri jāapzinās, ka
nepārdomāta saimniekošana un precizitātes trūkums izmaksu
aprēķinos var novest pie bēdīgām sekām.
Viens no ieteicamajiem pasākumiem ir
atbrīvošanās no neveselajām govīm. Tas nozīmētu uz racionāliem
apsvērumiem balstītu ganāmpulka samazināšanu. Slimu dzīvnieku
ārstēšana parasti veido gan izdevumus, gan aizņem daudz laika, jo
ir aprēķināts, ka vienas neveselas govs aprūpe paņem tikpat
daudz enerģijas un laika kā 40 veselīgu dzīvnieku uzturēšana.
Savukārt govju ēdināšana kļūs
ekonomiski izdevīgāka, līdzko ganāmpulka pamatsastāvu veidos
vienīgi augstražīgas govis, kuras tām piedāvāto barību izmanto
maksimāli efektīvi. Jātiecas uz tāda ganāmpulka „zelta kodola”
izveidi un saglabāšanu, kurā govs no katra apēstā sausnas
kilograma saražo 2 kilogramus piena.
Tieši barības izmantošanas
efektivitātei jākļūst par govju tālāka likteņa noteikšanas
kritēriju, jo pretstatā vispārējiem pieņēmumiem par govju lēto
ēdināšanu Latvijā, barības izmaksas vidēji sastāda aptuveni
50% no kopējiem izdevumiem (pēc uzņēmuma ABS
Global apkopotajiem
datiem). Der atgādināt,
ka arī pilnīgi veselīga govs ar zemu barības izmantošanas spēju
ir viens no „caurumiem” saimnieka naudas makā.
Tātad, lai taupītu naudu,
nepiedāvāsim „liesāku” barību visiem esošā ganāmpulka
dzīvniekiem, bet atstāsim sava ganāmpulka racionālo kodolu, kura
ēdināšanu turpināsim uzlabot. Ir svarīgi apzināties, ka pēc
ganāmpulka optimizēšanas atlikušie vērtīgākie –
veiktspējīgākie dzīvnieki ir jāēdina pilnvērtīgi, jo tie ir
saimniecības turpmākas pastāvēšanas garants.
Kāpināt
veselīgo govju ražību, saglabājot viņu meitas, vienlaikus
atsakoties no neefektīvām govīm, tomēr ir prātīgāk, nekā
sabojāt visu ganāmpulku vai likvidēties.
