Jaunieši,
jaunas un unikālas idejas, inovatīvas pieejas – šos vārdus un
vārdu savienojumus dzirdam daudz diskusijās par vēlamo lauku
teritoriju attīstībā. Savukārt nonākot pie rīcības šo vārdu
iedzīvināšana un „ienešana” daudzkārt nemaz nav tik
vienkārša, jo ne vienmēr jaunais un inovatīvais, kas, kā saka,
bieži ir vien labi aizmirsts vecais, tiek uzņemts ar atplestām
rokām, neatkarīgi no tā, vai idejas radušās konkrētajā vietā
ilgi dzīvojošajiem, vai jaunienācējiem – cilvēkiem, kas kādu
laiku pavadījuši citviet, vai nu tepat Latvijā vai ārpus tās un
kuri mērķtiecīgi izvēlējušies savu dzīvi veidot attālinātā
lauku teritorijā… Bet kā notiek jaunienācēju integrēšanās un
vai jaunās, līdz šim nedzirdētās idejas sasniedz dzirdīgas
ausis?
Teju
pēdējo divdesmit gadu laikā iedzīvotāju skaita pieaugums Latvijā
ir novērojams tikai Rīgā, Pierīgā un Ozolnieku novadā. Pārējā
Latvijas karte krāsojas tumšākās krāsās, it sevišķi austrumu
un ziemeļaustrumu pusē. Lai gan iekšzemes migrācijas statistikas
dati nav pārāk glaimojoši laukiem, tomēr tas nenozīmē, ka
kustība virzienā uz laukiem nav novērojama.
Nesen Centrālās
statistikas pārvaldes (CSP) apkopotajos datos redzams, ka 2018. gadā
Latvijā ieradušies 4852 reemigranti, no kuriem teju 70% apmetušies
uz dzīvi reģionos. Kā priviliģētāko reģionu, kas piesaistījis
visvairāk reemigrantus var izcelt Latgali, un pārsteidzošā
kārtā, kā mazāk iecienītais reģions reemigrantu vidū pēc
datiem ir Vidzeme, kas toties ir gana iecienīts iekšzemes
migrācijas galamērķis. Latgalē vidējais ienākumu līmenis
2019. gadā atpaliek par 10 gadiem no vidējā ienākumu līmeņa
galvaspilsētā1,
kas norāda, ka ekonomiskie faktori nav noteicošie šo cilvēku
izvēlē par dzīvesvietu, un atpakaļ atbraukušie Latvijas
iedzīvotāji ir gatavi izvēlēties mazapdzīvotākas vietas.
Tieši no Latgales pēdējos 10
gados ir bijusi lielākā emigrācija, iedzīvotāju skaitam
samazinoties par 20%2.
Vienlaikus – varbūt tieši Latgale piedzīvos lielāko iedzīvotāju
skaita pieaugumu nākamajā desmitgadē, uzņemot atpakaļ dzimtenē
lielo skaitu reiz aizbraukušo? Kas mums, kā iedzīvotājiem
jādara, lai šādu tendenci spēcinātu, un kādas atbalstošās
politikas ir nepieciešamas? Esošā reemigrācijas politika ir solis
pretim reemigrācijas un cilvēku piesaistes teritorijai
veicināšanai, bet vēl negarantē veiksmīgu reemigrantu
integrāciju vietējā sabiedrībā, kas daļēji ir atkarīga no
pastāvošās sociālas vides un sabiedrības gatavības
jaunienācējus uzņemt. 
-
Attēls.
Iedzīvotāju
skaita izmaiņas 2000 – 2017 (%)
CSP
dati. Kartes autors Zemkopības ministrija.
Uz
laukiem dzīvot pārceļas arī ne reemigranti – tā, protams, nav
masveida kustība un diez vai tuvākajās desmitgadēs par tādu
kļūs, bet arvien biežāk dzirdam stāstus par jauniem cilvēkiem,
kuri apzināti pametuši dzīvi pilsētās, lai dotos pretim jauniem
izaicinājumiem teritorijās, kas piedāvā cita veida dzīves
kvalitāti: jauns pāris Vidzemes ziemeļos, kas attīstījuši savu
zirgsaimniecību un piedāvā tūrisma pakalpojumus; jauni cilvēki
Sēlijā, kas piedāvā aktīvā tūrisma iespējas un sekmē reģiona
vides sakopšanu, iesaistot tajā iedzīvotājus; jauna sieviete
Vidzemes vidienē, kas pārcēlusies uz laukiem meklējot dabas
tuvumu, bet vēloties saglabāt arī saikni ar cilvēkiem mērķtiecīgi
ved kultūras pasākumus no galvaspilsētas uz laukiem…
Vēl
vairāk – uz laukiem dzīvot pārceļas ne tikai dzīves
nogurdināti pilsētnieki vai jaunās ģimenes, bet arī veselas
cilvēku kopas. Tas, protams, ir daudz retāk un Latvijā tādi ir
tikai atsevišķi gadījumi, tomēr citviet tā nav tik unikāla vai
pat neierasta prakse. Piemēram, sešdesmitajos gados Francijā, kad
hipiju kustība bija pašā plaukumā, protestējot pret valsts
politiku, vardarbību un uz patēriņu vērstu ekonomiku, uz laukiem
pārvācās jaunu cilvēku grupas, veidojot vairāk vai mazāk
izteikti slēgtas un savrupas kopienas3.
Tāpat arī šobrīd Landes Dievmātes ciema aizsargājamajā zonā
(šādu nosaukumu, apspēlējot oficiālo akronīmu, vietai devuši
paši aktīvisti) netālu no Nantes pilsētas nu jau padsmit gadus
dzīvo cilvēku kopa, kas izveidojusi savu eko-ciemu un kopienu,
protestējot pret šajā vietā plānotās lidostas izbūvi. Kā
redzams Mērķtiecīgo Kopienu fonda (Foundation for Intentional
Community) mājas lapā ievietotajā kartē pasaulē ir ne mazums
pašu cilvēku mērķtiecīgi veidotu kopienu, turklāt kartē
apkopoti tikai fondam pieejamie dati, atstājot “baltās”
teritorijas, kurās dati nav bijuši pieejami. 
2.attēls.
Mērķtiecīgi
veidoto kopienu karte,
https://www.ic.org/directory/
Kā
šīs kopienas iedzīvojas vietējā teritorijā un jau esošajā
kopienā? Skatoties uz Latvijas piemēriem, šķiet, iespējami
dažādi scenāriji. Tā piemēram, netālu no Smiltenes esošā
kopiena ir izveidojusi produktīvu sadarbību ar vietējām
nevalstiskajām organizācijām, attīstot teritorijai un
iedzīvotājiem vērtīgas iniciatīvas, kā arī daloties ar savām
zināšanām un labo praksi citās teritorijās. Laba sadarbība
izveidota arī ar vietējiem iedzīvotājiem, galvenokārt, caur
skolu, kur mācās kopienā dzīvojošie bērni, un veidojot labas
kaimiņattiecības ar tuvumā esošajiem iedzīvotājiem. Vienlaikus,
kā atzīst kopienas pārstāvis, šī labā sadarbība nav
veidojusies uzreiz, jo sākotnēji cilvēki esot bijuši aizdomu
pilni un nācies piestrādāt pie komunikācijas ar apkārtējiem,
pierādot, ka viņi, lai arī teritorijā jaunienākusi kopiena,
vēlas sadarboties un var daudz dot jau uz vietas esošajiem
iedzīvotājiem. Šajā gadījumā pašas kopienas mērķtiecīgs
darbs bija kļūt par sabiedrībai atvērtu kopienu.
Savukārt,
kopienā Gulbenes novadā sadarbība ar apkārtējo sabiedrību nav
izveidojusies tik veiksmīga. Mēģinājumi izveidot sadarbību ar
nevalstiskajām organizācijām ir lielākoties nav rezultējušies
ar sadarbību, un arī liela daļa iedzīvotāju uz kopienas
aktivitātēm skatās ar aizdomu pilnām acīm. Kāpēc šinī
gadījumā neizdodas šo „burbuli” – jaunienākušas kopienas
izolētību no ilglaicīgi dzīvojošiem, pārspridzināt? Vaina vai
iemesli nav jāmeklē tikai vienā vai otrā pusē – kopienai
jāgrib būt atvērtai apkārt notiekošajiem procesiem, neizslēdzot
iespēju palikt savrupai ikdienā, savukārt sabiedrībai ir jābūt
atvērtai un iekļaujošai, neuzspiežot pieņemt savu „pareizo”
rīcību citiem. Atvērtas kopienas var būt ļoti vērtīgs ideju un
resursu avots, radot unikālas un vēl nebijušas idejas, kur katrs
ar savu dažādību un pasaules pieredzi sniedz ieguldījumu savas
teritorijas attīstībai, mijiedarbībā vairojot to vērtību.
Turklāt jebkura sistēma, pieņemot, ka kopiena ir sava veida
struktūra/sistēma, prasa enerģijas apmaiņu ar apkārt esošo
vidi, un tikai tā var tikt nodrošināta šīs sistēmas ilgtspēja,
vienlaikus paaugstinot tās spēju pretoties ārējiem
satricinājumiem.
Ja mēs vēlamies jauno, inovatīvo
ideju attīstību un ieceļošanu lauku teritorijās, mums jāsaprot,
cik ļoti mēs katrs esam gatavi uzņemt un iekļaut šo ideju
nesējus, kuri iespējams ir „neredzētāki” kā viņu radītās
idejas? Viss jaunais un svešādais lielākoties izraisa sākotnēju
pretreakciju, bet, ja vien spēsim atvērti komunicēt savā starpā,
lai pirmatnējo pretreakciju pārvarētu un nonāktu pie produktīvas
sadarbības, jaunās idejas un vērtības varētu kalpot par dzinuli
vietējās teritorijas attīstības veicināšanai. Jaunienācēji
laukos ar savām neparastajām idejām un lielo entuziasmu vietējos
iedzīvotājos var izraisīt izbrīnu un neizpratni, bet kā teicis
franču rakstnieks un domātājs Pjērs Rabi: „Mūsdienu utopijās
slēpjas risinājumi rītdienai”4.
Atbalstot mūsdienu utopijas vai vismaz saglabājot neitralitāti,
mēs, iespējams, sagatavojam savu rītdienu.
1
Zemkopības ministrijas KLP SVID analīze :
https://www.zm.gov.lv/public/ck/files/ZM/KLP/2019-03-07_SVID_KLP%20strat%20planam.pdf
2
VARAM reģionālās politikas nākotne .Ministra J. Pūces
prezentācija :
http://www.varam.gov.lv/lat/darbibas_veidi/reg_att/regionalie_seminari/?doc=27508
3Mouvement des
néo-ruraux :
https://reporterre.net/Des-hippies-aux-neo-paysans-l-histoire-ardechoise-du-retour-a-la-terre
4
« Ce sont dans les utopies d’aujourd’hui que sont les
solutions de demain », Pierre Rabhi
