5.maijā vienaldzības paraugdemonstrējumu snieguši Valmieras iedzīvotāji, kas vienaldzīgi nolūkojušies pusaudžu kautiņā pie tirdzniecības centra “Valleta”.
Sešos pēcpusdienā vairākas meitenes pie ieejas durvīm situšas, fiziski un emocionāli aizskārušas trīspadsmit gadīgu meiteni, bet puiši filmējuši notiekošo. Policijā cietušās jaunietes vecāki griezušies vakarā deviņos. Tad arī noskaidrots, ka neviens no garāmgājējiem vai veikala apsargiem nav iejaucies, lai kautiņu pārtrauktu, aizrādītu vai vismaz izsauktu policiju. Paņemti paskaidrojumi un tiek noskaidroti notikušā apstākļi. ”
Tiem, kas zvana, lai uzzinātu vairāk, akcentēju tikai vienu – TAS notiek ne tikai Vidzemē. Jaunieši ir nežēlīgi un, šādi rīkojoties, ir gandrīz pilnīgi droši, ka apkārtējie neiejauksies. Viņi nebaidās no apkārtējo nosodījuma, no aizrādījumiem.
Patiesībā tas arī bija vienīgais iemesls, kāpēc šo ziņu vispār pieminēju – *vienaldzības paraugdemonstrējums! Gaišā dienas laikā, pilsētas vidū, veikalā. Un pilnīgi droši par to, ka “man taču nekas par to nebūs!”.
Sanāksmē vairākkārt aktualizēts jautājums, ka VISAS skolas lūdz palīdzību un informāciju
KO darīt un kā sadzīvot ar pieaugošo vardarbību jauniešu vidū? Vai un cik droši mēs varam būt par sevi un savām atvasēm?
Valmiera negatīvā kontekstā izskanēja pirms vairākiem gadiem, kad pusaudži nogalināja un Gaujā iemeta pusaudzi. Toreiz tikko sāku strādāt. Varbūt tāpēc mēs nekad neslēpjam šāda rakstura informāciju, kaut lielāka daļa iecirkņu to dara. (Ja arī reģistrē šo info, tad klāt ir pievienots “nepublicēt”.)
Un tā mēs visi dzīvojam “ar rožainām brillēm”. Un tad, kad notiek traģēdija, grozām galvās neizpratnē, kā tikko pamodušies, jautājam: kā tas varēja notikt!?
Tāda ir mana pozīcija. Tāda ir motivācija, kāpēc šos gadījumus pieminu, par tiem rakstu un aicinu cilvēkus DOMĀT gan TV, gan presē, gan diskusijās. bAr domu – Varbūt vismaz KĀDS sadzirdēs?!
