Trīs reizes Gulbenē
ir notikusi Viktora Kazāka piemiņas balvas izcīņa soļošanā un
visas trīs reizes esmu bijis dalībnieku pulkā. Sava drauga,
populārā soļošanas veterāna, gulbenieša V.Kazāka iemīļotajam
sporta veidam – soļošanai – esmu pievērsies ne tik sen. Mana
sirds un dvēsele pieder skriešanai, ar kuru nopietni nodarbojos
kopš 20 gadu vecuma.
Mani nozīmīgākie sasniegumi vieglatlētikā
ir 1957.gadā iegūtā 2.vieta valsts nozīmes sacensībās 20
kilometru skriešanas distancē un ceturtā – 30 kilometru
distancē. Taču gadi un laika gaitā gūtās sporta traumas diemžēl
ierobežo manas iespējas šodien. Tomēr soļot vēl varu! Uzskatu,
ka senioriem šis ir ideāls veids, kā uzturēt sevi formā, justies
veselam un dzīvespriecīgam ikdienā.
Tas, ka šajās sacensībās
šoreiz tieši es ieguvu ceļojošo piemiņas kausu, man kļuva par
pārsteigumu un vienlaikus arī pagodinājumu. Tas ir cieņas
apliecinājums manai mīlestībai uz sportu, ko esmu saglabājis arī
81 gada vecumā. Gluži tāpat kā savulaik šo mīlestību saglabāja
Viktors, kuru sportista veterānu aprindās mīļi saucam par
Viktoriņu. Ir patīkami, ka viņa tuvinieki ar meitu Maiju Dauškani
tur cieņā sava sportiskā tēva, vectēva un vecvectēva piemiņu.
Viktoru kā sportistu
iepazinu kopš 1957.gada, kad kopā startējām Gulbenes vieglatlētu
komandā, piedaloties valsts sacensībās. Visā, ko darīja, ko
teica Viktors, viņš bija goda vīrs. Attiecībās ar cilvēkiem –
sirsnīgs, patiess, cilvēcisks. Lai V.Kazāka balvas izcīņa
soļošanā allaž pulcina gan veterānus, gan jauniešus un arī
bērnus! Lai dalībnieku pulks kļūst plašāks!
