Bija īsi pirms pusnakts, kad savā mobilajā tālrunī saņēmu zīmīti: “Čuči, saldumiņ, domā, kāpēc es atstūmu tevi. Neraudi. Rīt pienākšu.”
Tāda bija atbilde uz manis rakstīto, ka man ir slikti. Ka gaidu viņu, skumstu, raudu, mirstu, ka tūlīt izlēkšu pa logu… Viņš atļaujas jokot???
Jo vairāk domāju par savu mīļo, jo mazāk viņu izprotu. Pēc satriecošās mūsu nakts pagājušo svētdien viņam visu nedēļu priekš manis nav laika. Kad zvanu – neceļ vai ir ārpus zonas. Nav sasniedzams. Kad rakstu, atbilde kavējas un visbeidzot ir mīklaina. Viņš visu laiku ir ar kaut ko dara, kur es nedrīkstu būt klāt. Tad darbā, tad ar radiem tiekas, tad ar čomiem, tad autiņu remontē, tad dzeras, tad makšķerē. Vnk aizņemts kā tāds ministrs!
Klāt brīvdienas. Viņš atkal mani “atraida”. It kā pa jokam. Gaidu rītdienu. Vai man viņam pateikt, ka necietīšu tādu attieksmi? Baidos, ka tad viņš pametīs mani. Tur jau tā lieta, ka man viņš ļoti patīk un kopā ir ekselenti. Nevar būt, ka viņš mani negrib, ka nepatīku. Un kā vēl patīku!
Varbūt viņam liekas, ka gaidu bildinājumu? Nē, taču. Es vienkārši vēlos būt kopā ar savu mīļo pēc iespējas biežāk, katru dienu, visu laiku, vienmēr. Par to domājot, tirpstu un vēderu sarauj čokurā kā ezim. Ārprāts kā es ilgojos! Bet, kad mīļais ir ar mani, esmu kā ezis bez adatām. Kā es gaidu rītdienu!!!!!!
Draudzenes saka, ka esmu muļķe. Varbūt. Man vienalga. Tikai, lūdzu, palīdziet man saprast manu vīrieti!
